Volksrussen

“Agresoram jāapzinās, ka uzbrukumi suverēnām valstīm noved pie starptautiskajām sankcijām,” teikts paziņojumā. Igaunijas parlaments nosodīja arī Krievijas aizbildināšanos, ka Dienvidosetijā viņi aizstāv savus pilsoņus. “Šos pašus argumentus izmantoja Vācijas nacionālsociālisti, kad iebruka Čehoslovakijā un Polijā,” teikts dokumentā.”

Diena, 2008. gada 14. augustā

Vēsturisko paralēļu vilkšana ir interesanta nodarbe, piedevām ar milzīgu manipulācijas devu. “Darbības norise nepārtraukti rada sekas, kuras šīs darbības veicēji nav paredzējuši, un šīs netīšās sekas savukārt atgriezeniski var radīt vēl citus nezināmus darbības apstākļus. Cilvēces vēsturi veidojušas tīšas darbības, taču vēsture nav iepriekš izstrādāts “tīši ieplānots” projekts”, rakstīja mūsdienu socioloģijas klasiķis Entonijs Gidenss. Faktiski jebkura apelācija pie vēstures atkārtošanās ir zināmā mērā manipulatīva, ar mērķi izraisīt kādu reakciju noteiktos sabiedrības slāņos vai aprindās. Tomēr mēs nepārtraukti dzīvojam ar apziņu, ka spējam paredzēt un ietekmēt vēsturi. Nenoliedzami arī situācija Krievijā un tās agresija izraisa zināmas paralēles ar Vācijas vēsturi 20.gadsimta pirmajā pusē – zaudētā impēriskā varenība, nostalģija pēc “labajiem laikiem”, harizmātiska vadoņa parādīšanas, zaudēto pozīciju pakāpeniska atjaunošana, kā arī citās valstīs izkaisītais etnoss.

Pēc pirmā pasaules kara, kad izveidojās Vācu nacionālsociālistiskā strādnieku partija (NSDAP), par tās vienu no galvenajiem mērķiem tika izvirzīta t.s. Volksgemeinschaft, jeb tautas kopības idejas realizācija, kas ietvēra sevī nostādni – visu, proti, gandrīz 10 miljonu, ārvalstu (etnisko) vāciešu (Volksdeutsche) jeb “tautvāciešu” apvienošanu ar Vācijā dzīvojošajiem valstsvāciešiem (Reichdeutsche) vienas valsts ietvaros. Šīs politikas apogejs bija Austrijas pievienošana reiham, kas ļoti iespaidoja ne tikai nacistu politiķu, bet arī labēji noskaņoto tautvāciešu pašapziņu, jeb, pārfrāzējot Ērihu Frommu – sekmēja kolektīvā narcisma nostiprināšanos. Šo narcismu sekmēja arī miljoniem marku, kas no Vācijas plūda nacistiem lojālo tautvāciešu partiju, organizāciju un preses uzturēšanai.

Čehoslovakijā dzīvoja 3, 5 miljoni vāciešu, kas 30. gadu otrajā pusē vairāk vai mazāk nonāca nacistiskās Konrada Henleina Sudetu vācu partijas ietekmē. 1938. gada martā, Vācijas atbalstīts, Konrads Henleins iesniedza Čehoslovakijas valdībai praktiski nepieņemamas prasības, starp kurām, starp citu, bija arī prasība pēc “vācu valodas kā līdztiesīgas valsts valodas”. Jo, kā norādīja vērmahta virspavēlnieks Vilhelms Keitels tā paša gada maijā: “Lai īstenotu plānoto uzbrukumu, nepieciešami priekšnoteikumi: piemēroti iekšējie cēloņi un sakarā ar to piemērots politiskais attaisnojums.” Sudetu tautvāciešu provokāciju un izraisīto nemieru rezultātā Čehoslovakijas valdība apgabalā ieveda papildus armijas daļas, ko nacistu propaganda nekavējoties izmantoja. Parādījās šausminoši raksti – “Vācu sievietes un bērni zem čehu tanku kāpurķēdēm”, “Čehi nogalina”, “Čehu marodierisms” utt. Hitlers savās runās atsaucās uz astronomiskiem bēgļu daudzumiem, norādot, ka “bez iedzīvotājiem paliek veseli rajoni, nodedzinātas pilsētas un ciemi, vāciešus mēģina izdzīt ar granātu un gāzu palīdzību, bet Benešs (Čehoslovakijas prezidents 1935.-1938. gadā – red.) sēž Prāgā un ir pārliecināts: “Viss nokārtosies, jo beigu beigās aiz manis stāv Anglija un Francija.””

Pašā Vācijā, kā uzskata virkne pētnieku, tieši Sudetu krīzes laikā, dzirdot par “necilvēcīgo čehu apiešanos ar vāciešiem” pieauga cilvēku konsolidācija un lojalitāte režīmam. Minhenes konferencē Vācijas “nomierināšanas politikas” pārņemtie Anglijas un Francijas vadītāji piespieda čehus atteikties no Sudetijas, bet vācu propaganda pasludināja Lielvācijas dzimšanu.

1939. gada martā, kad Hitlers pilnībā likvidēja Čehoslovakijas valstiskumu, atkal tika izmantota tautvāciešu tēma. Propagandas ministrs Jozefs Gebelss informācijas līdzekļiem lika rakstīt par to, ka čehi joprojām īsteno teroru pret vācu minoritāti, par bruņotu čehu bandu uzbrukumu vācu mājām, par čehu armijas koncentrēšanos pie Sudetijas robežām. Faktiski vācu smadzeņu apstrāde šajā gadījumā neatšķīrās no tās, kas tika veikta pirms pāris mēnešiem, ja nu vienīgi ar to, ka tika izspēlēta slovāku kārts – kurus, sekojot Gebelsa norādēm, propaganda padarīja par mocekļiem. Tādējādi Vācija bija ne tikai aizstāvējusi savējos, bet atbrīvojusi arī “20 gadus čehu jūgā smokošo” slovāku tautu. Polijas situācijā tautvāciešu faktors tika izmantots tikai kā katalizators uzbrukuma attaisnošanai reihā. 1939. gada sākumā Varšavai noraidot Hitlera prasības par Dancigas pievienošanu reiham un Polijas koridora jautājuma atrisināšanu, pastiprinājās vācu minoritātes aktivitātes valstī. Izveidoto vācu pašaizsardzības vienību darbība, ko finansēja reiha drošības dienesti, noveda pie klajas konfrontācijas ar poļiem. Faktiski šie nemieri deva pamatu Vācijai uzsākt pretpoļu kampaņu, lai emocionāli sagatavotu savu tautu karam. Vācijas presi tagad pārpludināja poļu šausmu darbu apraksti, kurus jau pēc Polijas valstiskuma likvidācijas 1940. gadā apkopoja speciālā “dokumentālā” krājumā (gan vizuāli, gan saturiski tas ir ļoti līdzīgs Latvijā 1942. gadā izdotajam “Baigajam gadam”).

Pašam iebrukumam Polijā vajadzēja piešķirt aizstāvēšanās kara raksturu. 1939. gada augusta beigās, paralēli Hitlera deklarētajai gatavībai sēsties ar poļiem pie sarunu galda, vācu slepenie dienesti sarīkoja virkni provokāciju, no kurām skaļāko rezonansi izraisīja t.s. Glēvicas incidents, kurā Polijas armijas formās pārģērbtie drošības dienesta vīri “uzbruka” Glēvicas radiostacijai, atstājot aiz sevis nošautus pāris poļu formās ģērbtus koncentrācijas nometņu ieslodzītos. Vācija pieteica karu, “lai atvairītu nepārtrauktos poļu uzbrukumus”. Tas, ka “pret vāciešiem Polijā tiek vērsts asiņains terors, viņi tiek padzīti no savām mājām”, kā viens no kara iemesliem parādās Hitlera uzsaukumā vērmahta karavīriem pirms uzbrukuma Polijai un reiha masu informācijas līdzekļos.

Rezumējot šīs paralēles, pirmkārt, jākonstatē, ka igauņu paziņojums ir neprecīzs: vispirms jau ar to, ka pēc Čehoslovakijas likvidācijas starptautiskas sankcijas nesekoja, un varbūt šai ziņā precīzāks ir Lietuvas prezidenta Valda Adamkus aicinājums nepieļaut Gruzijas gadījumā “otro Minheni”. Otrkārt, Vācija aizstāvēja nevis savus pilsoņus, bet etniskos vāciešus, no kuriem absolūtais vairākums bija Čehoslovakijas vai Polijas pilsoņi. Tomēr, domājams, šī “neprecizitāte” ir izskaidrojama ar to, ka igauņi ir atļāvušies novilkt paralēli starp reiha protekcionētajiem “tautvāciešiem” un šodienas “krievvalodīgajiem”, par kuru aizstāvi uzstājas Maskava. Tas, ka šāda veida politika faktiski sekmē etnisko neiecietību, padara neiespējamu politisku nāciju veidošanos un noved pie dažāda rakstura konfliktiem, ir realitāte, par ko igauņi praksē varēja pārliecināties t.s. “pieminekļa nemieros” pagājušā gada aprīlī.