Vovas principi

Vova divdesmit gadus — kopš tēvu, jūrnieku, no Baltkrievijas nosūtīja uz Latviju, dzīvo Purvciemā un uzskata, ka tā ir labākā vieta pēc Pļavniekiem, kur Rīgā dzīvot. Vienīgie Vovas radinieki šeit ir vecāki un māsa, bet visumā Latvijā viņš jūtas mājās. Purvciemā Vova ir atradis labākos draugus un domubiedrus. Arī izklaidēties viņš dodas turpat daudzstāvu māju pagrabos ierīkotajos krodziņos.

Vova ir nepilsonis un par pilsoni vismaz tuvākajos piecos gados netaisās kļūt, jo tad būs jāiet armijā. Latviešu valodu Vova māk tīri labi. To var nojaust, jo viņš zina tādus vārdus kā “lauku saimniece”. Tomēr sarunāties viņš vēlas krievu valodā, jo tā var vairāk pastāstīt.

Vova strādā nelielā reklāmas aģentūrā par vizuālās reklāmas menedžeri, kura pienākumos ietilpst dažādi darbi, sākot ar durvju krāsošanu, beidzot ar gružu savākšanu un norēķināšanos ar klientiem. Viņš saņem no 100 līdz 150 latiem mēnesī. Katru mēnesi vismaz 80 latus viņam vēl joprojām dod mamma.

Vova mācās par programmētāju Rīgas Aviācijas universitātes pēdējā kursā un nodarbojas ar boksu.

Cik esmu tikusies ar Vovu, viņš vienmēr ir ieradies ar nokavēšanos un nekad par to nav atvainojies. Steigu nevarēja pamanīt arī viņa gaitā. Gandrīz visur viņš ir sastopams kopā ar Dmitriju, uzticamāko no viņa draugiem. Mūsu sarunas notika ārā uz soliņa. Pirmajā tikšanās reizē visu neizrunājām, jo parkā ātri satumsa un mēs pārsalām. Trolejbusā būtu bijis siltāk, taču no šī Vovas priekšlikuma vajadzēja atteikties, jo intervijai tur būtu par skaļu. Vispirms Vova noskaidro, vai esmu paņēmusi līdzi diktafonu un kad viņu fotografēs. Vova izsaka gatavību atbildēt uz jebkuru jautājumu. Šaubas par to, ka bilde būs uz žurnāla pirmā vāka, viņam nav radušās. Vova ir nosvērts, bet vēl vairāk viņš ir atklāts.

Savos 22 gados Vova ir nonācis pie vairākām atziņām. Divas no tām kļuvušas par viņa dzīves principiem.

Taupa naudu

Vova uzskata, ka nekad nevajag pārmaksāt un jāpērk tikai pats lētākais. Ja kaut kas ir par velti, to noteikti vajag izmantot.

Es dzirdēju, ka meitenes no jums bēgot?

Nu, viņas var saprast. Mums gandrīz nekad nav naudas, mēs nekad neko neizmaksājam. Nu, dažreiz izmaksāju, ja ir desmit lati kabatā. Bet, ja tev ir divdesmit santīmi, tad tu ar tiem staigā un domā: “Ko lai nopērk par to naudu. Septiņpadsmit! Nē, tas ir dārgi! Labāk tūlīt par piecpadsmit atradīšu”. Es atceros, kā ar Ģimku skraidījām un cukuru meklējām. Cik mums toreiz starpība sanāca?

(Dmitrijs: Viens santīms. Vajadzēja maksāt 53, bet mēs samaksājām 52.) Lūk, tam mēs notērējām pusdienu. Atradām. Kas meklē, tas vienmēr atrod. Mēs apstaigājām trīs tirgus — Purvciema tirgu, Lubānas tirgu un to mazo uz Keldiša ielas stūra. Un pie tam nevis ar trolejbusu braucām, bet kājām izstaigājām.

Kam to cukuru vajadzēja?

Ģimkas mammai ievārījumam, bet viņš gribēja ieekonomēt.

Kam?

(Smejas.) Kā tad var iztērēt desmit santīmus? Izlejamajam alum!

Nopirkāt?

Tur to alu lēja tādās pudelēs, ko bomži savāc, kas pa pusei ar zemi ir pilnas, iespļauts vēl iekšā. Viņi paskalo zem krāna, un skaitās tīra. Nu, tādas divas pudeles nopirkām, bet man bija korķītis ar zemēm. Es tā atveru vaļā, dzeru, dzeru, bet tad skatos, ka tas korķis ir pilns ar zemēm. (Smejas.) Es, īsāk sakot, aizgriežu un saku: “Es šito alu nedzeršu.” Bet Ģimka — tu ko, dzer, tas ir labs, mēs taču to nopirkām par ieekonomēto naudu. Mēs jau gājām par ideju.

Par kādu ideju?

Kāpēc jāmaksā viens lieks santīms. Tā nauda jau nenāk tāpat par velti. Tā ir jānopelna.

Bet, re, kā biji gatavs izmest to naudu ārā!

Nē, tas bija taktisks gājiens — Ģimka beigās atdeva savu pudeli.

Kur vislētāk var kaut ko nopirkt?

Zini tos, kas no ratiņiem tirgū pārdod? Tur ir viss — alus, čipsi. Tā ir paradīze pircējam. Sortiments tur ir šikākais.

Bet jūs zināt, no kurienes nāk tā prece?

Tā ir kontrabanda vai arī ar iztecējušu termiņu.

Nedomā par nākotni

Otrais Vovas dzīves princips — nekad nevajag domāt uz priekšu un plānot — nav vērts.

Kāds tev ir dzīves mērķis?

Nav man dzīves mērķa. Tikai tādi merkantili — mašīnu nopirkt, savu dzīvokli iegūt, nopelnīt normāli naudu.

Bet vēl?

Nu, tādi jautājumi. Tur vajag domāt. Es nekad nedomāju…(Pauze.)

Par ko tu domā?

Vispār par ko es domāju?

Nu!

Ne par ko. Darbā esmu līdz ausīm, nav laika domāt. Mēs varam domāt maksimums tikai par šo dienu. Ja mēs daudz domāsim, galva griezīsies. Mazāk domāsi, labāk gulēsi.

Vai tev ir daudz domubiedru?

Zini, ar to ir grūti. Nē, starp citu, tādu, kādi esam mēs, nav daudz.

Kā tu aprakstītu to, ar ko jūs atšķiraties?

Viņi ir ļoti nopietni. Viņi domā kā pieaugušie, visu uz priekšu izplāno. O, tādu ir daudz. Tā ir tāda tipiska Rietumu domāšana. Visu dzīvi līdz mūža beigām jau ir izplānojuši.

Pēc tam viss izjūk. Mēs zinām, ka principā ir ļoti maza iespējamība, ka tas, ko tu būsi izdomājis, tik tiešām notiks. Kaut kā negribas vilties, pārdzīvot, ka nesanāca.

Bet Dmitrijs nedaudz atšķiras no tevis?

(Tiekoties parkā, Dmitrijs stāstīja, ka pēc nedēļas viņš grib uzvarēt rajona svarcelšanas sacensībās. Iegūt, pats mazākais, bronzas medaļu.)

Viss jau! (Pēkšņi Vova pārvēršas un, zaudējis savu nosvērtību, sāk emocionāli stāstīt). Viņš ir besī! Viņš neuzvarēja un tagad saka tā: “Viss, es nekad tur vairs nebraukšu, lai viņi iet visi ar saviem trenažieriem!” Viņam taču tur nozaga naudas maku! Kaut kur ģērbtuvē atstāja — un izvilka. Sportists! Ieguva viņš tikai ceturto vietu, medaļu viņam neiedeva. Tagad saka: “Viss, es vairs nekad neiešu. Kāpēc sevi tā terorizēt, cilāt stieni, mocīties? Viss, es vairs to nedarīšu.” Es domāju, pēc šitā viņam vēl vairāk nostiprināsies pārliecība, ka neko nevajag domāt uz priekšu. Tas viss ir muļķības.

Kad neko nesapratu, gribēju kļūt par programmētāju. Es domāju, tas ir kruti, kompjūters, programmē. Kādi nieki, sēdi tur, mocies. Viņi visi ir fanātiķi — visi tie hakeri, programmētāji. Visi sēž un var tā diennakti neko neēst, negulēt un palikt pie kompjūtera. Kā narkomāni. Priekš kam tas ir vajadzīgs. Labāk aizbraukt kaut kur uz laukiem. Nu, kaut ko tuvāku realitātei, ko tu pats ar savām rokām vari izdarīt, kā normāls cilvēks.

Ignorē sociālās lomas

Ja Vova pievērstos sava dzīves veida analīzei, varbūt atzītu, ka trešais viņa dzīves princips ir ignorēt sociālo lomu un normu uzliktos aizspriedumus.

Reiz Vova ar draugiem apmeklēja izstādes atklāšanu viesnīcas Hotel de Rome galerijā.

Kā jūs par to uzzinājāt?

Kolēģe teica: “Es nezinu, man tur ir jāiet uz izstādi, es varbūt aiziešu.” Es viņai jautāju: “Kur tā izstāde ir?” Viņa: “Hotel de Rome” Es: “Kas tur būs?” Viņa: “Šampanietis.” Es uzreiz: “O, es arī iešu.” Viņa saka: “Oi, nē, nē, nenāc!” Bet pēc tam — tipa, nu, labi, nāc. Domāja, ka neatnākšu, nokautrēšos. Aizgājām trijatā, un vēl divas draudzenes vēlāk atnāca. (Dmitrijs: Šodien dabūjām ielūgumus par velti uz Pepsi forumu. Gribi, nāc līdzi. Normāli tāda ieejas biļete maksātu piecus latus. Tu domā, ka mēs tērētu tādu naudu? Ne par ko! Ne santīmu!)

Kā jums patika izstādes atklāšanā?

Tur nekā jautra nebija. Man patika tikai tas, ka tur bija šampanietis — dzer cik gribi. Es tik daudz šampanieša mūžā neesmu redzējis. Vēl arī tas, ka mēs tur varējām patusēties ar Olgu Pīrāgs, viņa mums vēl iedeva savu autogrāfu. Ar galerijas direktoru nofotografējāmies — bijām kā savējie.

Citā reizē viņi uzvilka plankumainus formas tērpus, apkrāvās ar spēļu automātiem un gāja uz Ulbrokas mežu tēlot, ka ir sācies karš. Garāmgājējiem jautāja, vai nav redzējuši karavīrus, un izbļaujot: “Lažis, bomba!” krita gar zemi.

Vai tev ir morāles kritēriji?

Nē, nav. (Padomā.) Slikti ir tad, ja tas ir saistīts ar kriminālatbildību, tad tas jau ir nopietni.

Bet kur ir robeža?

Ja mēs to varam izdarīt un mums par to nekas nebūs. Plus vēl principi: slikti mazos apbižot, vecākajiem jādod vieta…no šīs sērijas. Nu tā, lai nevienam nebūtu slikti.

Svin 9. maiju

Vova ļoti mīl kara veterānus un 9. maijs viņam ir paši svinīgākie svētki. Pagāju­šajā gadā Vova un Dmitrijs gribējuši svētkus svinēt kopā ar kara veterāniem, bet nezināja, kur tos satikt. Pļavnieku vairumtirdzniecības bāzē bija sagādā­juši pat lētu krutku, taču viss beidzās ar to, ka Dmitrijs piedzērās līdz nemaņai.

Šogad es domāju atprasīties no darba, jo tā būs darba diena. Ģimka neies uz universitāti. Ņemsim līdzi Andrjušu. Par mei­tenēm nezinu, jo ar viņām ir grūti, jāvazājas apkārt. Viņas taču nedzers

prastu vodku un nestaigās pa pilsētu. Andrjuša kopā ar Ģimku mācās universitātē. Andrjuša dzers vodku, lai mēs ar Ģimku mazāk izdzertu un neapdzertos. Starp citu, viņam ir tikai divdesmit gadu, bet viņš jau domā par ampulas šūšanu. Vispirms brauksim uz Uzvaras pieminekli un noliksim ziedus. Varbūt tur satiksim veterānus. Ja nesatiksim, tad zvanīsim veterānu savienībai, uzzināsim adresi, brauksim ciemos un apsveiksim. Pasēdēsim, varbūt parunāsim par karu.

Kāpēc tev tik svarīgs 9. maijs un veterāni?

Cik filmas par karu nav redzētas. Agrāk taču bija tikai vai nu bērnu filmas vai arī par karu. Starp citu, par karu bija vislabākās filmas — kvalitatīvi uzņemtas, ne tādas kā tagad — bojeviki, kur visādu figņu rāda. Skatījos pa LNT Betmenu. Kaut kādas muļķības! Šausmu filma! Tārpi no zemes līda. Murgs! Pa TV Rīgu, tur, kad sāk rādīt tās muļķīgās amerikāņu filmas, gribas aizvērt acis un nedzīvot pēc tam. Bērnībā Uzvaras dienā regulāri bija koncerti, parādes: Zdravije želaju, tovarišķi soldati! — Eu eu eu eu! Tanki visur bija, karogi plīvoja, mūzika skanēja. Tie tik tiešām bija svētki. Dziesmas dziedājām.

9. maijā Vova un Dmitrijs nolika ziedus pie Uzvaras pieminekļa, taču dienas otrajā pusē. Lielākā daļa veterānu jau bija aizgājuši mājās. Vova tomēr bija apmierināts — dziesmas tika dziedātas un svētku izjūtas bija piedzīvotas.

Grib būt arī populārs

Kāpēc Vova piekrita sniegt interviju Rīgas Laikam un bija tik atsaucīgs? Vova ļoti grib būt populārs. Latviešu presi viņš nelasa, taču bija izstudējis, kā Rīgas Laiks izskatās un kāda veida žurnāls tas ir. Piedāvātā iespēja viņu apmierināja.

Būt populāram nozīmē, ka visi nāks, ar mums sveicināsies, varēsim braukt bez maksas sabiedriskajā transportā, policisti mūs nesodīs. Mums jau ir pieredze krievu drāmas teātra pulciņā skolā. Ir pat fotogrāfijas — sēžam tādos senlaicīgos tērpos, ar bakenēm. Meitenes mums dāvināja ziedus un sauca “urrā, urrā”, pēc tam pa gabalu sveicināja. Bet tas ir tikai sākums.