Zaķītis vispārākajā pakāpē

Naivās mākslas muzejā es nokļuvu nejauši, jo saņēmu ielūgumu uz izstādes atklāšanu. Taču torīt, kad pasākumam bija jāsākas, lija lietus, un vēlme doties skatīties gleznas pagaisa. Taču tad manu prātu apgaismoja zaķītis, precīzāk – zaķīšu attēli, kurus ieraudzīju, nejauši ieklīdis tīmeklī, lai paskatītos, kurp tad īsti es dodos, un vēlreiz izdomātu, iet vai neiet uz Irenas Aizenas izstādes atklāšanu Andrejsalā. Un, kā nojaušams no daudziem zināmiem un nezināmiem notikumiem, kuros iesaistīts zaķa tēls, tā nebija nejaušība, un es nekavējoties devos pie zaķīša.

Mākslinieces biogrāfija, kas dažādās versijās pieejama internetā, vēsta, ka Irena Aizena ir māksliniece trešajā paaudzē. Dzimusi 60. gadu sākumā, absolvējusi Jaroslavļas mākslas skolu, kuru dibinājis viņas vectēvs Sergejs Matvejevs, 90. gadā ieradusies Izraēlā, lielās postpadomju ebreju izceļošanas dalībniece. Pirms tam strādājusi par grāmatu ilustrētāju. Mākslas zinātniece Olga Morozova raksta, ka klasisku mākslas izglītību guvusī Irena Aizena ilgu laiku darbojās tradicionālās glezniecības ietvaros un naivisma žanram pievērsusies relatīvi nesen. Šis pavērsiens bijis apzināts solis, ko pati māksliniece skaidrojusi savās lekcijās un intervijās, taču vislabāk tas, protams, apjaušams viņas darbos.

Teju divdesmit darbi, kas novietoti vienā no Naivās mākslas muzeja telpām, pārsteidz ar savu krāsu, fona un vēstījuma viendabīgumu. Darbu datējums liecina, ka tie tapuši pēdējos trīs gados. Man šķiet lieki izvērtēt naivās mākslas darbu tehniku, it īpaši tās materiālos aspektus, taču tie ir nevainojami no skatītāja viedokļa. Naivās mākslas, lai cik arī šis jēdziens būtu strīdīgs, ietvaros galvenais ir mākslinieka doma un vēstījums. Irenas Aizenas izstādes gadījumā vēstījuma galvenais varonis ir zaķītis. Skatītājs var ieraudzīt zaķi visdažādākajos aspektos. Gleznā “Pavasaris” zaķene (par zaķu dzimuma esamību vai neesamību – vēlāk) tur grozu ar olām, no vienas šķiļas krokodils, apkārt lido putni – neatņemama mākslinieces agrākās daiļrades iezīme. Gleznā “Līdzsvars” zaķene stāv uz lauvas muguras, turpat ir divas pūces, lauvai uz galvas deg svece, bet ausī cenu zīmes parauga auskars, uz kura rotājas skaitlis 74. Varbūt tas ir datums, varbūt rotaļu lauvas cena šekeļos, bet varbūt slepens vēstījums zaķīša adeptiem. “Meditācijā” vērojams, kā divi zaķi sēž un meditē uz vienradža, starp citu, tā varētu būt meditācijai vispiemērotākā vieta. Simboliska vēstījuma piesātināta ir arī glezna “Noslēpums” – zaķītis stāv uz bruņneša, kaklā tam aizslēgts maciņš, bet atslēga ir bruņnesim. Savukārt gleznā “Silts vakars” zaķītis tur rokā vienu zaķīti, bet siksniņā vēl divus. Aprakstu varētu turpināt, detaļu klāsts, kaut ierobežots, atkal un atkal atklāj jaunas nianses, un skatītājs pamanīs gan rotaļu sivēnu (man tūdaļ radās asociācijas ar kādu Etgara Kereta stāstu par rotaļu sivēnu – krājkasīti, un problēmas, kas šī stāsta dēļ radās dažiem reliģioziem ebrejiem), gan zivis, putnus un pat zaķveidīgus monstrus, kas līdzīgi nārām, visai tīkami acij, bet pretīgi, ja iedomājas, ka no tāda monstra varētu pagatavot pildītu zivi.

Ilgāku laiku meklējot zaķīša tēla izvērsumu dažādās mitoloģiskās tradīcijās, varu apgalvot, ka Irenas Aizenas zaķītis ir gluži vai mītiska piesātinājuma koncentrāts. Zaķītis, vienlaikus būdams gan gudrības, gan muļķības simbols, gan auglības, gan šķīstuma ideāls, gan bagātības, gan nabadzības nesējs, visbiežāk atklājas kā veikls darbonis, kas iesāk procesus, apvieno veselumā sašķelto, dod spēkus un jaunu sākotni. Lai arī neviens nespēs apstiprināt vai noliegt konkrēta mītiskā zaķīša ietekmi Irenas Aizenas darbos, fakts, ka dieviem ir zaķa ausis no Tālajiem Austrumiem līdz Amerikas indiāņu tradīcijām, ir pietiekams, lai skatītājs noprastu, ka mākslinieci šīs tradīcijas ir ietekmējušas. Nav pat svarīgi, kuras tieši, jo glezniecības prioritāte ir vizuāla atklāsme, un uzmanīgs vērotājs pamanīs zaķīša tēla pastāvību. Gleznās redzamie zaķīši ir pietiekami līdzīgi, lai sniegtu skaidru signālu, ka zaķītis patiesībā ir viens, vienīgs, universāls. Zaķītis vispārākajā pakāpē.

Ebreju tradīcijā un valodā zaķīša jēdziens saistīts ar viltību. Tīri valodnieciski, ivrita šfanīm nepārprotami saistās ar viltu, tādēļ ieraugot Irenas Aiznes darbus, un zinot, ka viņa ir izraēliešu māksliniece, pārņem pārsteiguma sajūta, jo zaķa naivais (ne žanra, bet tiešā nozīmē), rozīgi baltais tēls ar ieplestajām acīm ārkārtīgi kontrastē ar it kā pazīstamo lingvistisko stereotipu. Tas nav nekāds viltotais zaķis, kas guļ uz galda un par ko visi zina, ka tas nav īsts. Tas ir zaķītis, gribēts teikt – zaķītis jēra ādā, kas paverdzina skatītāju un uzspiež tam savas domas. Piemēram, mani viltīgais ebreju zaķītis pamudināja domāt, ka viņš ir svarīgāks par Jūdas lauvu. Vēl jo vairāk, viņš lika man iet pa slideno iedomības taciņu un domāt, ka kaķi, kas citiem ir tik augstā vērtē, ir padevīgi un pakļauti zaķītim, kas tos vēlīgi tur pie saites. Putni debesīs dziesmas dzied tikai zaķītim par godu, bērni dzimst, lai zaķītim būtu prieks, un vispār – zeme griežas ap savu asi tikai zaķīša dēļ.

Tālab bija mulsinoši lasīt vairāku autoru viedokli, ka Irenas Aizenas darbos visas lietas grozoties ap attiecībām. Pat ja māksliniece tā domā pati, un tīmeklī atrodamas liecības, ka tā varētu būt, kaut gan personīgā sarunā man radās iespaids, ka viņa labi saprot abstraktā zaķīša ideju un attiecību aspekts ir tikai fons – gluži kā ainavas, kas gleznās veido zaķīša un citu dzīvnieku fonu. Dominance, draudzība, pakļautība, savstarpējā atkarība un cita veida saistības un saites – tās attēlotas arī vizuāli kā dažāda veida siksniņas – ir tikai fons kosmiskā mēroga zaķītim, kas piepilda un uztur it visu. Jā, zaķītis var ieņemt arī zīdaiņa veidolu, un šajā ziņā Irenas Aizenas gleznieciskais risinājums ir patapināts no sakrālās mākslas – nav nekāda zaķu mazuļa, ja zaķītis ir maziņš, tad tikai izmēra ziņā, citādi tas ir tas pats pieaugušais, universālais zaķītis.

Vēl viens mulsinošs jautājums, kas droši vien izriet no latviešu valodas gramatikas, taču ne tikai, ir zaķīša dzimums. Aplūkojot dažādus zaķu attēlus, kā arī pārdomājot zaķa mitoloģiskās funkcijas, piemēram, kādu Rietumāfrikas mītu par to, ka zaķim uzticēts nest cilvēkiem nemirstību, bet viņš visu saputrojis, un tās vietā atnesis ļaudīm nāvi, zaķa tēls neviļus saistās ar vīrišķo elementu. Zaķa izdoma, atjautība, vaislīgums un žiglums liekas nepārprotami vīrišķi simboli. Taču Irenas Aiznenas zaķi visi kā viens saģērbti kleitiņās, ja neskaita monstrus. Un kaut arī ielas valodā meitenes nereti mēdz saukt par zaķiem (kāpēc gan?!), pietiek ielūkoties uzgleznoto zaķu sejās, bet vēl jo vairāk acīs, lai saprastu, ka piederība konkrētam dzimumam ir laiskuma izraisīta prāta konstrukcija. Zaķītis ir androgīna būtne, kas iekļauj abu dzimumu labākās un sliktākās īpašības. Gleznā “Vārda diena” zaķītis kā balts eņģelis lido pār galdu, tur un šeit, tagad un mūžīgi.