Zelta karotes stāsti

Jānim Žīguram šogad paliek deviņdesmit gadi, un viņš ir ne mazums lepns, ka vairāk par septiņdesmit, septiņdesmit pieciem viņam dot nevar. Savos bukos viņš ir tas, kas pilsētā vai presē tiek saukts par "populāru cilvēku" — gan ne tāpēc, ka ir visiem acis, bet gan tādēļ, ka ir īsts "raksturs", vietēja slavenība, varens lauku balamute. Pirms pieciem gadiem Jānim Smiltenē noņēma otru kāju. Par kājām Jānis daudz neuztraucas, braukā divos vāģīšos un dzīvo pirtiņā sievastēva mājās. Visu viņš dara pats, pats skalda malku, visu, vienīgi muguru nomazgāt reizi nedēļā palīdz meita. Uz vecumdienām gan "esot bēdīgāk, jo nevar vairs tā izvingroties un izākstīties kā agrāk. Vaiii!!!" Bēniņos, kā nākas, guļ paša taisīts zārks, izklāts papardēm — "spīd un mirdz", gribētos vien, lai iekšā vēl būtu trīs pudeles šņabja.

Lai Jāņa stāstu jēgu izvilinātu no vārdu "trokšņa", testiem, īdēšanas, viltīgām pauzēm, mīmikas, jābūt vienkārši labam klausītājam. Pa laikam Jānis izmet kādu svarīgu teicienu, piemēram, "drošam pieder pasaule" vai — "cilvēkam ir laime".

Diemžēl jums priekšā ir tikai fotogrāfijas un vārdi, kur vienīgi attāli atmirdz vecā zobgaļa tēls. Un diezgan bezcerīgs ir mans mēģinājums ar paskaidrojumiem uzburt kolorītās tikšanās atmosfēru. Lūk, pats sarunas sākums.

- Vai tad šņabi iedzersi?

 - Jā, jā, jā, jā, es tak visu ko, tikai pisties vairs nevaru. Valkā galvenais ārsts, kad man to vienu kāju noņēma... Es viņam saku, ņem tak man tos pautus ar' laukā, es tak tais vāģīšos netieku iekšā — joptvai maķ, saspiežu pautus pret to malu. Vai dievi, es tak esmu kandžu dzinis un vis ko, joptvai maķ ar ārā. Jā, tā ja ir tās lietas.

Mēs esam jau otrie, kas interesējas par Jāni, pirmie bijuši kādi folkloristi, tiem vecais tīrs bija plājis vaļā palaidnīgas dziesmiņas, un viena tūlīt pat tika ari mums:

— Klimpas lec no katla laukā, Cukurs birst no tones traukā, Reņģes dūc un pannas kust Apsviežās uz otru pus.

Bet danco meitiņ tu kā puķīt Caura tava pakaļiņ, Lai tev roz' pie krūtīm sprausta Tomēr tev jau celka lauzta.

Jokupētera un nekauņas loma ir tā kā mazdruscīt uzspēlēta.

— Un vispār — lai nu man tā runa ir briesmīga, bet es nav kaislīgs. Bet tu zini?? — Es neķimerējos daudz ar tiem sieviešiem. Pavisam maz pisos. Gribējās, bet man bija cita ideja. Uz būvēm... Un visa kā. Man vajag darīt un darīt. Uzreiz pimpis noslīd un tā.

Jāņa "klasiskais" stāsts ir par to, kā viņš četrdesmit piektā gada Ziemassvētkos braucis atvaļinājuma no rūpnīcas Vācijā, kur strādājis spaidu darbos. Un šāds ir viņa stāsta stils:

— Nu, un tas inženieris uz manim saka tā: "Vilst du in veinahten seine haus..." Vai tu gribi uz Ziemassvētkiem braukt uz mājām? Labi. Es saku: "Jāvol." Otrā dienā man klāt tāda ščepka papīru — brālīt, visas tās biļetes jau un viss... Un viņš saka: "Um morgen fri cum aht ūr..." Ej uz vilcienu un brauc. Es ieeju iekš tā vilciena un skatos — tikai šitādi te pogainie. Virsnieki un zaldāti un tādi. Bet skatos — nāk viens virsnieks. Un es tik viens pats privātā. Tagad nāk, ienāk iekšā, bet vietas nav. Es saku, es tak ne armijā bijis, ne vella, mani tik norīkoja, tāda kaudze papīru, brālītēs... Latvietis!! Tāds Liepājnieks! Bijis frontē ievainots un uz Vāciju vests labošanā. Viņš saka — vai dieviņ, tu nāc teitan, mūsīm tak ir restorānvagons, viss par brīvu, mēs tak braucam tagad uz fronti... Es saku — vai tad mani uz fronti vedīs, vai? Labi, tagad, aizejam uz to restorānvagonu, bračkinās, tas man pie rīkles, saproties, ķeras! Nu tas pārdevējs un visi, kas tur iekšā. Nu joptvai maķ, es saku, es atvēzēju to roku, tam es gan ieliku pa snuķi. Tu esi spiegs! Viņš saka. Labi, iesim atpakaļ gulēt. Un tur viņiem sievas ar' tiem vāciešiem, tiem virsniekiem brauc līdz. Man jāaiziet uz ateju, bet man mana paša vaina bij! Aizeju uz ateju, viss tur tumšs ira, un tā. Un es tai tumsā neaizbultēju tās durvis ciet. Tagad, nāk uzreiz viena pa durvīm iekšā, nodirš tā, nopļūtīja tā, ka joptvai maķ ar' ārā! Jūs domājat, ka es anekdotes stāstu?! Nodirš mani tā kā lopu! Es nāku tagad laukā pliku dirsu, un tā vecene ar' — es nezinu, kur viņa palika. Un tas Liepājnieks, iesācis runāt pa vāciski, saka: "Johan, varum du gane... " — man tagad ir piemirsies. Kāpēc tu esi tā notraipījies. Es kā eņģelis tagad ar sūdiem esmu notraipījies, un tie vācu virsnieki no manis atkāpjas. Labi, ko darīt tagadamās? Es viņiem stāstu, tie vācieši saka — tava paša vaina bija, kāpēc tu neaizbultēji tās durvis ciet. Man tagad novelk visu nost un iedod savas drēbes. Es saku, liekiet mieru man, lai man tā apakšveļa paliek — gan es Rīgā dabūšu. Es tak nevaru virsnieka drēbēs staigāt! Labi, es tajā apakšveļā palieku, un vai tu saproti — pēc stundas izpletēta, izmazgāta.

Tagad atbraucam, es pa trīsdesmit sešām stundām biju Valmierā. Saprot, ko? Man saka — raugu nevar dabūt. Ko?! — Man ir raugs. Sešas pudeles par vienu bundu, tas ir, viņiem, vāciešiem, vairāk nekā bunde iet iekšā. Es viņiem tik vienu gabaliņu iedevu. Tagad, bračkinās, iedzeram tur. Man tāda poliete brūte bija. Un tur tie saka: "A, tā ir tā poliete, kas to šankeri un triperi dabūja." Es eju, brālītēs, uz slimnīcu, un man jārāda pimpis. Ka no manis dabūts. Es saku — man ir pimpis tā kā zelta karote. Joptvai maķ ar ārā. Un tā poliete, ko es gribēju precēt, tā zaudēja prātu un Strenčos slimnīcā bija skurstenī ielīdusi.

Man gribas "piespēlēt" vecajam balamutem. Kuras tad ir labākas — latvietes, polietes jeb vācietes?

— Vācietes patiesībā cūcīgas bija. Pravieša ogas jālasa nost.

— Kādas ogas?

— Zini, kad slauka dirsu, tad te te te te te paliek tie bumbu|i klāt! Ko tu tik naivs esi! Polietes tomēr tīrīgākas bij'. Vāciete tagad ies, kad tās mēnešreizes, uz ielas apstājas un cauri, paņem to bunti, un izspiež to... Dievs mans liecinieks! Vot tā! Patiesībā neviena tik riktīga cilvēka neatradīsi, kā ir latvieši. Un vēl ko es teikšu — viens otrs tas krievs. Ar kuriem es biju tur lāģerī kopā. Pieklājīgs un saprātīgs. Tepat ņemsim mums tai Latvijā — cik tad nu tā liela — tos čangaļus lai — nu vai tad tie ir cilvēki!

Vācijas laiks tā ari palicis Žigurjāņa galvenais piedzīvojums, un, lai gan viņi lepojos ar sami atmiņu, daudz ko atcerēties no dzīves tālajā Latvijas nomalē nav. Lielās vēstures lappuses lielākoties tiek pāršķirtas vienīgi grāmatās. Lūk, sarunas pavērsiens uz vēsturi. Jautāts, vai viņš atceras 1918. gada 18. novembri, Jānis lepni attrauc:

— Vai dieviņ, kā ta ne! Šis iebrauca dīķi, vēl tas Ozols, tas, tur no Aumeistera, tas, ar siena vezumu, vilkām laukā no dīķa. Brauca un viņam tie vāģi — tur baznīca augšā bija, kara laikā nocirta — un uz dīķa kā uzbrauca, tā ielūza tamā ledū.

— Tu teici, ka visu atceries. Kas tad vēl notika tajā dienā, kad proklamēja Latvijas valsti?

— Latvijas valsti?

— Jā.

— (Ilga pauze. Klusi.) Jā, to nu gan es neatceros vairs. Bet to tik es zinu, ka tie vācieši bija sanākuši tur, mans tēvs tās torfas grieza. Tad alu tur deva dzert, taisni tur Aumesteri, pie pirts.

— Bet četrdesmito gadu atceries, kad krievi nāca iekšā?

— Jāā. Tas bija tā. Mēs bijām aizbraukuši zvejot, uz Gauju. Atbraucām mājā, te, tad veikali jau bija ciet, tad teica, ka karš sācies, un ienāca krievi. Un ienāca tas krievs iekšā un iedeva katram — man jau redz, nekā nebij' - desmit hektāru zemi. Sacirta man ziemā visus tos kokus, un viss, joptvai maķ ar' ārā, un celšu tagad māju tur Lamsteros. Bet tūlit ar' ienāca pavasari, vasarā — nedabūju ar' nekā uzcelt, nekā. Aa, un tad tamā reizē jau es vēl ar kājām atnācu no Rīgas! Kad tie krievu gūstekņi bija jāšauj nost.

Atvainojos par komentāra uzspiešanu, bet šķiet, ka vecajam vīram tomēr sagribējās pieskarties vēstures ratam, vismaz mutiski. Saruna par vēsturi tiek pārtraukta ar tipisku intermēdiju, kurā piedalās arī Jāņa vecumdienu pudeles brālis:

— Eu, man nav. Nav! — Ir tak! — Man ir tukšs. — Man liekas... Tas ir vēl trakāks... — Ko nu čammājies, liec vien galdā un neļurkājies! — A re, ko tu esi nolicis! — Tas ir tukšs! Viena tukšā āda, ko tu liki norakt, un, un, un... — Paņem! — Ko tad? — Pretī. — Kur? — Lūk, tas, kas tur guļ.

— Maizi ņemat...

Pēc ilgākas rosīšanās pārtrūkušais stāsts atsākas.

— Lieta tāda bij. Jāā... Tad bija no četrdesmit pirmā uz četrdesmit otro, tā baigā ziema. Ienāca iekšā, paņēma pie bikšu priekšas un aizsūtīja uz Rīgu. Vācietis. Tagad norīkots... Ņem dienestā. Mani, Āboljāni, lūk, ar' to — vienroci, un Ozoliti, un Poļu Jūli, tas ar' vēl ir dzīvs, tāds pats kā es, vēl, lūk, te no tiem. Uz Rīgu, tā lūk. Aizbraucam tagad Rigā, ieliek Abrenes kazarmē mūs iekšā. Tagad ieejam tajās Abrenes kazarmēs mēs, ejam, tur ir viņķi, krēsli, un kas viss, konservburkas, un kas vēl, tur sasvaidīts viss, nu tā kā karalaukā, brālīt. Nu! Jāiztīra. Tas načaļņiks, tas vācu oficieris, tas pavēl. Tagad, iztīrām, paliekam tur kādu, ēst iedod tur mūsim, no rīta tagad — auf- štēen! Uzceļam ies, jāiet uz struju, uz pirti tagad. lesam ar' mēs uz to pirti, — padod man maizi vienu kumāsu —, tagad ejam uz to pirti, nu tagad rāda, kā tās formas jāģērbj virsū, nē, nē, nē, nē! Atnākam atpakaļ no tās pirts, tagad, bračkīnās, jāiet ir žīdus šaut. Zidi. Nu ta visi tie veikali, kā tur viss bij', vēl, vēl, vēl, vai tu saprot', ko? Ne!

— Kā tad jūs zinājāt, ka būs jāšauj?

— Ko? Nu, kā, tev pavēle! Kā jūs zinājāt!! Nezinājām mēs tā! Es stāstu - kā jūs zinājāt! Vo! Mūsim tikpat jāpavada žīdi. Vo! Tagad... Bet mums privātās drēbes mugurā. Nu, paiet tā diena, rītdiena. Atkal klāt ir! Nē! Es eju laukā, un cauri! No turienes. Kur tad dokumenti, pēdigi tos pašus dabūnam, ej, kur gribi! Un sūdu, iznācām laukā, trīs paliekam, ierāpāmies tami vilcienā iekšā, tagad brauks uz mājām. Auksts, zini, četrdesmit divi, četrdesmit pieci grādi, taisni tamā. Pabraucam tur, vienā vietā pietur biški, nāk kontrole, brālīt. Mēs uz tiem bubuļiem stāvam, vagonā, nu! Ko jūs te? Ejat ārā! Es tad šiem – ja nu atskanēs šāviens, zalve, būs zemē zemē, sniegs. Lidz krūtīm, brāli- tēs! Lokomotīve apstajas, ejiet ara. Šāvieni, nebija, paldies Dievam, šie nešāva. Vilciens aiziet tagad, un cauri.

Diez vai šim stāstam ir kāda morāle, ja nu vienīgi tā pati, kas Jāņa attieksmei pret varu un iesaistīšanos.

—Mēs bijām kopā, teitan, tāds Kaulingunārs bija, un vēl kas te bij', tas atnāca mājā, to nošāva. Viņš iestājās miličos... Es nekur nevienā partijā, nekur, nēēēēēēēēē! Nēēēēēēēēēēēē, nekad! Re, kur šo nošāva... Es tak mežniecībā kā strādāju, nāca mežabrāļi, sapīpējām, iedzērām un man lika mieru. Neviens mani neaiztiek! Turi muti cieši, un cauri! Tad nāca mani atkal pratināt, vai kāds pa mežu staigājot. Es saku, ka vai tad es zinu, kas tur staigā. Ne es ar viņiem runāju, nekā. Vot, kā ir. Un — visgudrākais ir tas, kas nekad nevienā partijā neiet, nekur.

Šķiet, ka šajā bridi Jānim tā vien liekas, ka viņa dzīves ceļi ir joprojām pārāk nenozīmīgi, un viņš pēkšņi izdomā kādu dramatiskāku pavērsienu.

— Savā mūžā es esmu gājis tādus ceļus! — Un visur man ir laimējies. Ir vietas, tev ir jāuzstājas — nedrīkst atkāpties! Un ir vietas, kur tev ir jāatkāpjas. Bet ir vietas, nu tad, kur ir jādod uzreiz! Un man tādas ir bijušas! Tas bija Vācijā, slimnīcā. Un viens atnāk pie manis. Man jau slepeni stāvēja nu bišķi lielāks — vo! — desmit patroniņas iekšā. Nu nu nu nu nu nu nu.

"Nu nu nu nu nu nu nu..." tiek izrunāts ātri, vienu "nu" no otra nenodalot, un tā ari nekļūst skaidrs, kādu lomu šie "nu" spēlē sarunas uzbūvē, bet pavisam noteikti — uzkurina tempu.

— Tagad atnāk Gunārtēvs pie manis un saka — nākšot pie manis uz pratināšanu, un es esot spiegs. Tagad atnāk ar'. Labi. Es tai slimnīcā ar māgu biju. Tur tie gribēj mani griezt, bet es saku — nē, nē, nē, un uzlika to un tagad... Un ir otrreiz klāt — šis viens pats atnācis. Nošāvu to. Vienu slepkavību esmu izdarījis. Es jums atzīstos. Nevienam neesmu atzinies. Tagad es jums atzīstos. Vācijā. Kā izsūtītais. Tas slepenais. Un tad Kauliņš, Gunārtēvs, palīdzēja viņu aprakt. Turpat priekšiņā, tamā nometnes priekšā, turpat.

— Kāpēc tad bija jāšauj nost?

— Viņš jau mani noņemtu! Tu saproti! Viņš bija dabūjis just kaut ko. Ka es ar tiem komunistiem kopā tur sagājos. Nu nu nu nu nu nu nu nu... Vai tu saproti, mūsim jau tur bija pašiem sava tā komunistiem... Tur bija viens reputēriejies. Viņam meita vēl tagad tur kaut kur par dakteri strādā. Tāds Mikelsons, viņš bija reputēriejies vācietis. Seku no šejienes, lūk, kad gāja tie vācieši prom, un tas tur no mūsu kopmītnes apmēram kādi 30 metri dzīvoja, un klausījās tās ziņas, viņš tāds pats velns kā es, un ja to būtu zinājuši, tad... Viņam sirdi nebija nekas cits kā sava Latvija. Vo.

— Vai tev Latvija Vācijā ar komunistiem saistījās?

— Nu kā tad nu... Te tak bij tie, kas mežā dzīvoja te te te te — divas partijas, nu tā kā jūs tagad divi — viens tā, un otrs tā.

— Un vai tad komunisti labāk patika?

— Labāk patika, jā. Un tagad ar', es jums pasaku — es jums atzīstos, pie komunistiem... Ņemsim tādu pašu piemēru: komūnistu laikā — teitan lai tur kā bija. Cik tad maksāja tev tas maizes kukulīts, vai kas. A ko tagad? Nu ir tāds, nu ir tāds, un tāds, un tāds... Labāk — lai kā, bet es tev pasaku, vislabāk pie krieva, pie komūnistiem, un tāds es esu! Manis pēc jūs varat... rādīt tur vai ko, jo mani ne- bendēs vēl nost gluži, es pats nomiršu, bet šitā ar' gan nav riktīga dzīve kā tagad. Iedomājies, mēs komūnistu laikā teiten te... No iesākuma bija grūti, kas nu ir, tas ir. Cūkām devām maizi un viss... Bet tagad — vai tas ir riktīgi? Nu pasaki, ko?