Zem ūdens

"Režisoriem būtu godīgi jāpasaka - es nezinu, kas tur gala beigās būs."
Laila Pakalniņa

Pavisam nesen, atgriežoties no brīvdienām Portugālē, mūsu lidmašīna virs Vācijas iekļuva orkānā Kirils, kas visiem pasažieriem lika piedzīvot, iespējams, vislielākās bailes mūžā un domas, kādas piemeklē vienīgi tādos brīžos. Pasažieru (mūsu) uzvedība ļoti atgādināja to, kāda redzama tipiskās katastrofu filmās, un vēl lidmašīnā gaidot, kamēr mediķi evakuēs paģībušos un sirds vājuma piemeklētos pasažierus, es atcerējos Lailas Pakalniņas filmu “Ķīlnieks” - to filmas daļu, kas notiek lidmašīnas salonā, kur nesaprotamais “terorists” izklaidējas ar tikpat nesaprotamo “puisīti”, kopīgiem spēkiem padarot lidostas “Rīga” teritoriju par savu žēlo iegribu skatuvi.

Latvijas kultūrā pastāv parādības, par kurām nemēdz diskutēt, jo to vērtība tiek pieņemta jau iepriekš: viena no tādām ir Lailas Pakalniņas kino. Atšķirībā, teiksim, no Jāņa Streiča filmām, kas kopš “Limuzīna Jāņu nakts krāsā” tiek uztvertas par sava veida latviskuma etalonu un kam latviešu tautas mīlestības nekad nav trūcis, Pakalniņas filmu galvenais vērtētājs lielākoties atrodoties ārpus Latvijas, un, kopš viņas dokumentālās filmas “Pasts” un “Prāmis” (1996. gadā) tika iekļautas Kannu festivāla īsfilmu programmā “īpašais skatījums” (Un Certain regard) viņas kino Latvijā tiek stabili uzskatīts par “starptautiski konvertējamu”. Šo uzskatu vēl jo vairāk stiprināja spēlfilmas “Kurpe” iekļaušana Kannu oficiālajā programmā 1998. gadā. Kopš tā laikā katru režisores jauno filmu pavada savdabīgs mediju lobijs, uzsverot, ka Pakalniņas gadījumā mums ir darīšana ar “tīro mākslu”, ko šeit, Latvijā, neviens īsti nesaprot, bet pa īstam novērtē tikai “viņi” - tur, Kannās, Venēcijā, un varbūt vēl Korejā.

Lailas Pakalniņas kino it kā iegūst vērtību jau tāpēc vien, ka atrodas vienā fiziskajā telpā, uz viena “sarkanā paklāja” ar pasaules kinematogrāfijas zvaigznēm. Piemēram, par Eiropas kino dienām 2003. gada oktobrī Latvijas presē varēja uzzināt, ka par šo dienu Latvijas patronesi iecelta Laila Pakalniņa, (kas, protams, nav nekas slikts, un es nebūt neapšaubu viņas atbilstību šim godam), bet Lielbritānijā - Maiks Lī un Spānijā - Penelope Krusa. Savukārt, ja tiek pieminēta filma “Leiputrija”, tad pilnīgi obligāti tiek atgādināts par japāņu komponista Sigeru Umebajaši mūziku, neaizmirstot piebilst, ka viņš bijis mūzikas autors arī “Lidojošo dunču namam” (režisors Džans Jimou) un Karvaja filmām “Noskaņojums mīlēt” un “2046”, protams, neminot, ka Umebajaši bijis mūzikas autors vēl 45 citām filmām.

Tagad Pakalniņa atklāti izmanto privilēģijas, ko viņai nodrošinājušas gan pašas mērķtiecība un uzņēmība, gan mediju “varoņradīšanas” taktika, un dara to, kas viņai patīk, tas ir, taisa filmas, pie reizes regulāri atrādoties arī Eiropas kino lielākos vai mazākos pasākumos. Tādēl režisore var arī atlauties godīgi atzīt, ka viņu itin nemaz neuztrauc viņas filmu minimālistiskā auditorija tēvzemē, bet ka viņas ideālais skatītājs patiesībā atrodoties Korejā.

Tradicionāli divu jaunāko Pakalniņas filmu - “Ķīlnieka” un “Ūdens” - piedalīšanās starptautiskajos festivālos pagājušajā gadā iet roku rokā ar vietējās kritikas slavasdziesmām. Atsaucoties uz Normundu Naumani, kas rakstīja: “Un šajā mirklī man pielēca, ka nav jēgas rakstīt standarta recenziju par Lailas Pakalniņas spēlfilmu “Ķīlnieks””, es gribētu piebilst, ka pēc viņa vairs nav jēgas rakstīt ne par vienu no Pakalniņas filmām. Cienījamais kritiķis jau visu ir pateicis pēc būtības, un es varu tikai izteikt savu apbrīnu par to, cik veikli tas viņam sanāk, vienlaikus nožēlojot sava vērtējuma šaurību.

Man “Ķīlnieks” likās nesmieklīgs un savārstīts kapustņiks, kam nav ne scenārija, ne jēgas, bet izrādās, ka tas ir “ironiska paskvila par Latviju kā Sūnu ciemu” vai arī “absurda komēdija ar traģiskām beigām”, vārdu sakot, “pieslēdzoties režisores izvērstajai mazajai apokalipsei, kas valda “Ķīlniekā”, no filmas iespējam gūt dižu kaifu”. Varbūt, ja es būtu iepriekš zinājusi, ka filmā tiek izvērsta maza apokalipse, arī es būtu pieslēgusies un guvusi kaifu, bet nu jau par vēlu. Tikai vēlāk es uzzināju arī, ka šajā filmā “tiek mēģināts apjēgt mūsdienu realitāti tās plānprātīgajā daudzveidībā”, un nobrīnījos - jā, patiešām gan, kāpēc vēl nevienam nebija ienācis prātā apjēgt savā kino šādu svaigu ideju? Tomēr pavisam mulķe es arī neizrādījos, jo es tomēr pati ar savu galvu biju ievērojusi tās trīs problēmas, ko kritiķis uzskaita filmas sakarā, vienīgi žēl, ka no to skaidrojumiem tā arī gudrāka netiku. Vienīgais, ko sapratu, bija tas, ka šīs trīs lietas - nedefinējamais žanrs (starp citu, režisore pati filmas žanru raksturo kā tikpat sāpīgu un smieklīgu kā dzīve, un tas jau tomēr ir vājš, bet definējums), aktieri tikai kā izteiksmīgs kadra kompozīcijas elements un neeksistējoša autora pozicija - varētu būt tipiskas problēmas jebkurā citā filmā, bet Lailas Pakalniņas filmā tās, gluži otrādi, ir oriģinālas veiksmes.

Tā teikt, defekti patiesibā ir efekti. Un ej nu saproti, tieši kādā veidā, jo turpat bija ari uzsvērts, ka recenzija “nav istā vieta, kur analizēt “Ķilnieka” dramaturģijas kļūmes un stilistikas neveiklos izklupienus”, un bija vien jāapmierinās ar to, ka režisorei ir pieticis drosmes parādit “mūsu ne sevišķi pievilcigo ģimi”.

Ar “Ūdens” saprašanu bija vēl sliktāk. Ja iepriekš neko nezinātu par režisori, operatoriem un aktieriem, es nodomātu, ka tā ir kāda Kultūras akadēmijas mācibu filmiņa par uzdotu tēmu, un režisoram gribējies pretendēt uz kādu dziļu metafizisku lidzibu, lai gan tas palicis tādā jaunibas patosa pilnā apceriguma limeni, kas autoram varbūt nozimē eksistenciāli daudz, bet pārējiem - itin neko. Bet kur nu! Filma ir “kā japāņu dzejolitis haiku - izteiksmigi vārdi tris/četrās rindiņās rada (ja rada) spēcigu asociāciju virkni”, un attiecibā uz sevi es varēju vien pielāgot iekavās ielikto “ja rada”. Vēl joprojām nespēju sev piedot, kā es varēju neiedomāties, ka “... kristietibā tik nozimigā zivs simbolika filmā iepludināta gluži japāniskā minimālismā ar sižeta, kadra skopi mazrunigo, svešināti vēso tonalitāti”.

Patiešām gan, ko vēl citu varētu pateikt par filmu, kurā sieviete peldas baseinā, bet virietis staigā tam apkārt. Es nudien no sirds gribētu iemācities saskatit šis simboliskās asociācijas - un ne tikai Lailas Pakalniņas filmās, bet ari savā nomācošajā ikdienibā, piemēram, sēžot automašinā sastrēgumā, šo parasti zemē nomesto laiku veltit meditācijai un pašapcerei, attistot asociāciju par visu dzivi kā vienigu nepārtrauktu nāves gaidišanu. Taču tā kā pirmās gatavās no četru elementu (ūdens, gaiss, zeme, uguns) projekta filmas metafiziskos dziļumus es acimredzami nesasniedzu, man, ieklausoties režisores teiktajā, ka “iespējams, šis četras stihijas izklausās smagi un filozofiski, taču paši stāsti tādi nebūs - drizāk kaut kas starp blefu un “šausmeni””, atliek vien gaidit solitās šausmas.

Abās šajās filmās, lidzigi kā gandriz visā Lailas Pakalniņas kino kopumā, skatijums uz pasauli un cilvēkiem, pat uz visikdienišķākajām situācijām ir tik pastarpināts, neitrāls un auksts, ka pat tajos mirkļos, kad uz ekrāna notiekošais varētu paredzēt kādu emocionālu atsaucibu, nekas nenotiek, bet kaut kur bezmērķigi aizslid garām, neizraisot nekādas sajūtas, neatstājot nekādas atmiņas. Nerodas pat vēlēšanās papriecāties par apzināto kalkulāciju, uzfilmējot matemātisku vienādojumu ar tehniski perfektu attēlu un Dolby Stereo skaņu. Lai gan Normunds Naumanis to raksturo kā “spitigu un intensivu darbu ar kino kā robežmākslu starp realitātes dokumentēšanu un iracionālo, metafizisko”, es sliecos domāt, ka tur loti spītīgi un intensīvi tiek strādāts pie tā, lai varoņiem nebūtu ne mazākās iespējas tapt dzīviem, bet paliktu vien stafāži, dekorācijas, kompozīcijas elementi, kas, atstājot kadru, vienkārši izgaist un kam nav nekāda sava stāsta, pagātnes vai nākotnes, bet tikai šis mirklis kameras priekšā. Cilvēks, koks vai ēna ir bezvēsturiski novienādoti - tie vienaldzīgi atrodas kameras priekšā, un par tiem var uzzināt tikai to, kā tie izskatās atsevišķos laika brīžos. Velti gaidīt kaut ko tik naivu, kā iespēju identificēties ar kādu filmas varoni, just tam līdzi, un steidzīgi jāatsakās no bērnišķīgā pieņēmuma, ka filmas vērtību nosaka tās piedāvātā iespēja to saprast un pārdzīvot, lai, iznākot no kinoteātra, nebūtu žēl izniekotā laika.

Tomēr Normunds Naumanis, piemēram, par filmu “Pitons” ir teicis, ka tajā “katram personāžam ir piedomājama biogrāfija, kas filmā nozib viņu ķermeņa valodā, viņu runas manierē, nejauši pasprukušā frāzē - itin visā, kas taču arī nodod un uzrāda mūsu būtības kodoliņus. Šie acumirkli tad arī ir Lailas Pakalniņas filmas sižeti”. Un man atkal tikai atliek apskaust viņa asredzību un iztēles spēku, līdz kuram man nav pa spēkam pacelties, jo man tas, ko viņš sauc par sižetiem, likās tik sadrumstalots un izkaisīts nepamatotos, neizprotamos motīvos, ka ātri vien pāriet vēlēšanās mēģināt izsekot tiem līdzi, jo no tā jau galu galā nekas nemainās.

Un kas par to, ka “Ķīlniekā” daži skrien, daži šaudās, daži ķer trušus, citi - govis un beigās visi dzied, un divi uziet gaisā - visi viņi, manuprāt, tā arī paliek plakani kā kartona betmeni. Toties, kad es uzzināju, ka “šī ir visiem saprotama filma, turklāt ar sižetu, sākumu un beigām, pulkām smieklīgu situāciju, īstu action un citām “parastajam skatītājam” tīkamām fiškām”, es stingri nolēmu klūt par “neparasto skatītāju”, kas vienkārši neuztver šāda veida sižetus.

Mana nelaime laikam ir manā primitīvajā uztverē, vēl joprojām iedomājoties, ka kino ir viens no visefektīvākajiem veidiem, kā izstāstīt skaistu stāstu. Lailas Pakalniņas filmās nekādu stāstu nav, un sižeta vietā jāseko bezmērķīgiem, lai arī bieži vien skaistiem, vizuāliem klejojumiem. Viņa pati savas filmas aizstāv ar argumentu, ka “filmas ir kaut kas vairāk par sižetu un tekstu”, es gribu iebilst, ka tās nav arī kaut kas apzināti mazāks. Mani mazliet pārsteidz režisores apgalvojums, ka viņas kino uztveri veido literatūra, izcilas grāmatas, bet nemaz nepārsteidz, ka uz jautājumu, piemēram, par filmas “Ūdens” pamatdomu, režisore atbild: “Lai cilvēki domā un iztēlojas, ko vēlas”. Es laikam vēlos par daudz, ja gribu kaut mazliet saprast, ko domā un iztēlojas viņa?