Zivs apdedzināšanās

Modris Tenisons varbūt ir viens no Latvijas noslēpumainākajiem cilvēkiem, iespējams, arī tādēļ, ka vairāk pazīstams viņš ir Lietuvā. Skopās ziņas par viņu – mīms Roberta Ligera Rīgas pantomīmas ansamblī, Kauņas Pantomīmas teātra režisors, zīmju pētnieks – maz ko spēj par viņu pateikt. Lai nu kā, viņa vārds saistās ar noteikta veida “metodi”, kā strādāt ar aktieriem, cilvēkiem: “Mans zemapziņas galvenais mērķis, ko es gribētu sasniegt, un sfēra, kurā es esmu sasniedzis zināmu meistarību, ir darbības teātris. Tā nav tikai kustība uz skatuves. Tā ir iekšējā darbība,” Tenisons teica pirms gadiem divdesmit. Latvijā Tenisons atgriezās drīz pēc tam, kad 1972. gadā Kauņā Roms Kalanta izdarīja pašnāvību, publiski sadedzinoties, un padomju varas iestādes Tenisona teātra darbību pārtrauca. Runā, ka Tenisona dalībai ir bijusi izšķiroša loma slavenās Dailes teātra izrādes “Brands” tapšanā. Intensīvs laiks ir bijis viņa darbība ar aktieru grupu “Studija nr. 8” (80. gadu otrā puse). Plašu rezonansi sabiedrībā guva Tenisona un Armanda Strazda latvisko zīmju jostas projekts Latvijas paviljonam EXPO izstādē Hannoverē 2000. gadā. 2006. gadā Tenisons bija iesaistījies aktieru radošajā laboratorijā, kad četru mēnešu laikā atkal nodarbojās ar nevārdiskā teātra metodēm un aktieru psihofiziku (tā tas tiek aprakstīts vikipēdijā).

Iepriekšējo reizi es ar Modri, šķiet, sarunājos 1997. gadā, īsi pēc viņa sievas Ilzes, diriģentes, nāves (“Pēc Ilzes”, Rīgas Laiks, 1997. g. aprīlis).

Modris Tenisons: Ko tu gribēji zināt?

Rīgas Laiks: Es gribēju zināt šo – es paskatījos to mūsu seno interviju...

Tenisons: Jā, es tā arī domāju.

RL: Un es tajā pievērsu uzmanību vienai vietai. Tu tur saki, ka sakarā ar Ilzes nāvi tu, šķiet, ka pirmo reizi kaut ko zini. Un uzsvēri šo “zinu”. Nu, iekavās būtu jāieliek “es zinu, ka nāve ir”. Neko citu es nezinu, bet es zinu, ka nāve ir. Vai tas joprojām ir vienīgais, ko tu zini?

Tenisons: Man jau liekas, ka ļoti daudz zināšanu parādījušās... Bet droši vien varētu teikt, ka tik liela jeb tik nopietna, jeb svarīga kā šī nāves sajūta... diez vai cita varētu būt.

RL: Man šis tavs izteikums atgādināja Budas teikto, ka viss te ir, te nav, bet par vienu gan varam būt droši – nāve ir.

Tenisons: Kad man bija kādi sešpadsmit gadi, pa radio – iespējams, tas bija Brīvā Eiropa – es dzirdēju, ka dzīve ir sagatavošanās nāvei. Tā ka droši vien, ka viņa ir.

RL: Dzīve vai nāve?

Tenisons: Jā, nāve noteikti ir, bet vai dzīve ir...

RL: Es gribēju tev tomēr vēl pajautāt par tām zināšanām. Es īsti nezinu, vai tu esi atgriezies pie teātra...

Tenisons: Pagājušajā sezonā mani uzaicināja Spēlmaņu nakts žūrijā. Es gan nesaprotu, kāpēc mani pēkšņi atcerējās, tomēr es piekritu. Tā ka saistībā ar teātri man bija ļoti intensīvs un smags gads.

RL: Un ko tu tagad domā par teātri?

Tenisons: Visu to labāko. Visu to labāko. Ka latviešiem ir ļoti labs teātris.

RL: Tiešām!?

Tenisons: Ļoti labs teātris.

RL: Vai tu varētu mazliet konkrētāk...

Tenisons: Nu, ir, kā lai saka, no manas jaunības nākušie vecie un ir jaunie.

RL: Vecie, es kaut kā nevaru iedomāties… Ķimele droši vien... es nezinu.

Tenisons: Nu, teiksim, Brands, Strenga…

RL: Bet viņš jau taisa operas savā ciemā pie jūras.

Tenisons: Nu, pēdējais, kur es viņu redzēju uz skatuves, ir “Finita la comedia!”.

RL: Jūs kopā gājāt pie Ligera, ja?

Tenisons: Nē, es tur biju jau pēc Strengas, mēs pēc tam satikāmies “Brandā”. Un tas bija viens no skaistākajiem darbiem. Tas bija sen.

RL: Vai tu tajā izrādē… Kas tajā izrādē bija tavs?

Tenisons: Man jau liekas, ka gandrīz viss (abi smejas)… Atklāti sakot – es jau savā laikā esmu to teicis – es pilnīgi neatceros, ko mēs tur darījām. Palikusi ir tikai tāda kopēja darba sajūta ar Blumbergu, ar Strengu, ar Auškāpu, ar aktieriem. Un… man liekas, ka es pastūmu Ilmāru piramīdas virzienā... Kaut gan tā bija Ilmāra doma. Kad es pirms kāda pusgada skatījos televīzijas ierakstu, mani šokēja, kā tur aktieri iet ar vienu roku gaisā.

RL: Ko tas nozīmē – ar vienu roku gaisā?

Tenisons: Nu, viņi tur iet rindā ar vienu roku gaisā. Nevar teikt – kustīga mizanscēna, varbūt – nekustīga mizanscēna gājienā… Tagad man šķiet, ka to varētu arī nedarīt. Bet tur, kur Strenga runā ļoti precīzi, ļoti dzīvi un tieši, un saprotami – latviešu valodā –, man liekas, ka tur ir mans darbs ielikts, jo es neļāvu neko darīt par velti – lieki kustēties vai lieki runāt. Viņam bija jārunā ļoti precīzi, doma jāizsaka precīzi, un man liekas, ka tas bija mans darbs.

RL: Cik dīvaini, es tev biju sagatavojis jautājumu par to, ka tu, šķiet, tieši neuzticies vārdam.

Tenisons: Redzi, pēc Lietuvas perioda man bija pilnīgi izstrādājusies
tāda iekšēja sajūta… Ka mēs varam runāt jebkurā valodā, bet, vai es saprotu cilvēku, vai viņš izsakās precīzi, to var just uzreiz. Un šinī gadījumā… Šis iepriekšējais gads bija ļoti mokošs, jo tāds latviešu teātris – tas ir ļoti daudz.

RL: Ko tas nozīmē?

Tenisons: Sauksim to par latviešu valodā runājošo teātri.

RL: Aha.

Tenisons: Kad tu nesaproti, kas tur notiek uz skatuves. Ka viņi kaut ko runā, un tu vari sekot šai runāšanai, bet viņi neko nedara, un ļoti daudzas izrādes ir šinī, teiksim…

RL: Līmenī.

Tenisons: Līmenī jeb… kā lai saka, starp līmeņiem…

RL: Jā, bet tu taču droši vien nerunā par to, ka neko nedara – nestaigā un nevicina rokas, bet ka viņi neko nedara runājot.

Tenisons: Tu gribi nodalīt runāšanu no staigāšanas…

RL: Šai gadījumā speciāli.

Tenisons: Speciāli. Šai gadījumā mēs varam nodalīt. Bet viņš var stāvēt uz vietas vai taisīt 16 mizanscēnas – kā tas bija ar Pūcīti –, bet, ja viņš nestrādā, tad viņš nestrādā…

RL: Nestrādā tādā nozīmē, ka tas nedarbojas vai viņš pats it kā neko nedara…

Tenisons: Viņš nestrādā.

RL: Nedarbojas. Skaidrs. Bet vai es pareizi saprotu, ka tad, kad tu runā par šo “darīt”, “nedarīt”, gan runājot, gan staigājot, gan visu pārējo darot, tad tu runā par tā saucamo darbības teātri, par iekšējās darbības teātri?

Tenisons: Jā.

RL: Kas ir šī iekšējā darbība?

Tenisons: Pa pieciem gadiem Kauņā es faktiski biju apguvis vienu – es biju apguvis skatuves darbību. Tā ir atbilde uz jautājumu, kas ir iekšējā darbība.

RL: Tas gan man ne sevišķi daudz ko paskaidro – skatuves darbība… Tu vienu jēdzienu paskaidro ar otru.

Tenisons: Bet es vēl neesmu pabeidzis. Kad mani uzaicināja pasniegt Viļņas konservatorijā aktieriem, es domāju, vai es varu vispār kaut ko viņiem dot jeb nodot, jeb izteikt, jeb izdarīt, jeb… Nu, vai manai kopābūšanai ar šiem studentiem varētu būt jēga. Jēga, starp citu, tai ir arī nozīme – spēks.

RL: Tiešām?! Es paskatīšos Karulim.

Tenisons: “Jega” ir “jēga” – viens un tas pats vārds. Un tad es domāju, labi, es iešu un es darīšu. Un faktiski visa mana pieredze ar ķermeņa pārvaldīšanu, apvaldīšanu, izteik­smību un tā tālāk summējās vienā vingrinājumā – bumbas mētāšanā. Tas izklausās ļoti nesaprotami – kas ir bumbas mētāšana... Bet tā bija darbība, kurā bija jāieslēdz visas čakras. Ja tu kādu neieslēdz, tad tu darbojies nepilnīgi. Un… nu, tur ir daudz ko stāstīt, bet fakts ir tāds – ja tu pilnībā nepieslēdzies šai darbībai, tad to var just no malas, to skatītājs var redzēt … Skatītāju nepiemānīsi, un ļoti bieži uz teātra skatuves var redzēt, kā aktieri meistarīgi izpilda visus paņēmienus, bet faktiski viņi tikai atstrādā, atrunā. Un tas ir… Nu, tas nav kaut kas? noslēpjams, tas nav apmānāms. Un šinī gadījumā, ja nepiedalās šīs čakras, tas nozīmē, ka cilvēks nepilnvērtīgi darbojas.

RL: Es tev nejautāšu, kas ir čakras, to var izlasīt vārdnīcā, bet pajautāšu gan, ko nozīmē tās atbrīvot?

Tenisons: Iedarbināt, ieslēgt…

RL: Jā, bet ko īsti nozīmē – tās iedarbināt?

Tenisons: Kad es strādāju ar aktieriem, bija cilvēki, kas nāca paskatīties no malas, ko es daru... Un tad viens cilvēks man pateica – tu taču attaisi cilvēkiem čakras. Gadiem ejot, es sāku domāt par to, kas tas bija, kāpēc viņš to teica, un, kad es sāku interesēties par Ķīnas tautas medicīnu, es sāku saprast, ar ko es toreiz Lietuvā nodarbojos. Jo, kad es strādāju ar cilvēkiem, es redzēju, ka kaut kas mani neapmierina, kaut kas nestrādā, kaut kas nedarbojas, kaut kā pietrūkst... Un es viņiem uzreiz teicu – es esmu balta lapa, es nezinu, ko es darīšu, bet man ir jādara. Un tad intuitīvi atrodu to paņēmienu, kā uz viņu iedarboties, kā viņam parādīt to, kas viņam ir aizslēdzies, kas ir aizdambējies, aizsērējis, kur nenotiek šī kustība jeb apmaiņa.

RL: Man gan šķiet, ka viss, ko var iegūt, darbojoties ar šīm čakrām, ir tāda kā sadarbība, uzticēšanās ķermenim, telpai, taču tam nav nekāda sakara ar domāšanu, ar to, kas, manuprāt, cilvēku padara par cilvēku.

Tenisons: Nu, tu pateici, ka ķermenis un telpa. Sauksim to par, teiksim, robežu. Kā ādu. Robežu starp ārpusi un iekšpusi. Un līdzsvars starp iekšējo un ārējo ir panākams ar punktu masāžu, teiksim, refleksoterapiju.

RL: Priekš kam tas līdzsvars ir vajadzīgs starp iekšieni un ārieni?

Tenisons: Tu teici – domāšana.

RL: Jā.

Tenisons: Es ļoti bieži saku, ka nav nekā stulbāka kā domāt, jo tu nevari pierādīt, ka tu domā.

RL: Tas liktos dīvaini, ja kādam tas būtu jāpierāda.

Tenisons: Bet tu vari parādīt, ka tu domā?

RL: Es… Tas izpaužas visā manī. Man nekas nav jārāda. Es nevaru saķert galvu un tāpēc teikt, ka es domāju.

Tenisons: Nu, es bieži runāju par apgarotu ķermeni. Kad cilvēks kustas, var ļoti labi redzēt, ka ir vietas jeb locekļi, kas nekustas, kas ir saspringuši. Un, kad, teiksim, jauns aktieris atnāk uz nodarbībām, tad viņam vienkārši to vietu izkustina. Tas noteikti nāk par labu. Un tas, ka viss ķermenis kustas, noteikti nāk par labu domāšanai. Jo saspringts jeb sastindzis ķermenis, jeb iebetonējies ķermenis, kā lai saka, nu, tas ir tuvu nāvei.

RL: Tad jau vislabākie domātāji būtu mērkaķi, kas ļoti labi kustas.

Tenisons: Ja to varētu attiecināt uz cilvēkiem, tad to varētu redzēt, jā.

RL: Pagaidām mēs runājam tikai par ķermeni, telpu, siltumu, aukstumu, ķermeņa atbrīvošanu un tamlīdzīgi. Vai cilvēka “iekšpusē” arī ir kāda substance... Tu runāji par ādu.

Tenisons: ... kā robežu.

RL: Jā. Kā robežu. Bet tad ir jautājums – ne jau robežu starp gaļu un negaļu.

Tenisons: Tas, ko mēs redzam, tā ir cilvēka gara izpaušana.

RL: Ar garu tu saproti – ko?

Tenisons: To, kas ir tev iekšā.

RL: Lūk. Tātad tev ir priekšstats par kādu substanci, ko tu nosauci par garu.

Tenisons: Es cilvēkiem parasti saku – vai tu zini starpību starp dvēseli un garu?

RL: Tu to saki tādā retoriskā veidā vai arī tu man to jautā?

Tenisons: Ja es jautātu tev tagad, tu vari pateikt starpību starp dvēseli un garu?

RL: Jā, es varu. Bet es negribu. Tāpēc, ka es jautāju. Tad man iznāks, ka es sākšu aizvien vairāk runāt un tu – aizvien vairāk uzdot jautājumus.

Tenisons: Labi, bet ko tu man jautā?

RL: Nu, es tev jautāju par garu. Vai tu vari kaut kā to aprakstīt? Ja tas ir tikai tas, kā cilvēks izpaužas, mēs varētu arī teikt, ka viņa nemaz nav.

Tenisons: Nu, tas ir viens no pirmajiem jautājumiem visās nodarbībās, kuras es vadu, vai tas būtu zīmju seminārs vai aktiermeistarība, – kas tu esi? Nu, un tad cilvēks sāk stāstīt jeb melot. Viens pat pateica – es domāju, tātad es esmu. Es saku – tu domā? Un tad uzreiz – kas tas ir – domāšana? Un tikai reti cilvēks pasaka – es esmu gars, es esmu brīvs gars.

RL: Bet tu pirms maza brīža teici, ka esi balta lapa.

Tenisons: Tas bija par to sevis izpratni, kad es pirmajā stundā nostājos kursa priekšā un sāku nodarbību, kas ilga vairākus mēnešus.

RL: Bet tur ir kaut kāds… negodīgums. Tu pats sevi definē kā baltu lapu, bet viņiem prasi – kas tu esi?

Tenisons: Tas ir viens no nodarbības vingrinājumiem. Bet tā baltā lapa nozīmē vienkārši to, ka es tiešām nezinu, kas man jādara. Man nav programmas. Man nav paņēmienu.

RL: Sapratu, sapratu. Drīzāk ir tā, ka gribēju tev pajautāt: kas tu esi?

Tenisons: Pēdējos gados es to nemaz nemāku pateikt. Tādēļ es vienmēr saku, ka esmu pensionārs. Pensionārs, kas ar godu nes šo jēdzienu.

RL: Ko tas nozīmē – ar godu nest šo vārdu?

Tenisons: Es apzinos, ka esmu pensionārs, ka man ir daudz brīva laika, ka man valsts apmaksā kaut kādus izdevumus, ka es varu darīt, ko es gribu.

RL: Bet tas jau tevi nedefinē kā Modri Tenisonu, bet kā vienu no… nu, cik tur būs… kādiem 700 tūkstošiem pensionāru. Vārdu sakot, ja man kāds prasītu, vai es zinu kaut ko par Modri Tenisonu, es teiktu – jā, zinu, tas ir pensionārs.

Tenisons: Ļoti labi, tu zini mani, tas taču ir daudz.

RL: Modri, vai tiešām pēc šiem visiem garajiem gadiem, ko tu esi pavadījis diezgan intensīvā radošā procesā, vienīgais, ko tu par sevi vari teikt, ir – “es esmu pensionārs”?

Tenisons: Jā, nu, es esmu pensionārs. Un pensionārs ne tikai Latvijā, bet arī Lietuvā.

RL: Brīnišķīgi.

Tenisons: Tas jau ir nedaudz vairāk.

RL: Jā, tas ir mazliet vairāk, skaidrs. Tādā gadījumā likšu mierā tevi un pajautāšu, kas ir cilvēks, jo tur tu nevarēsi atbildēt, ka cilvēks ir pensionārs.

Tenisons: Cilvēks – tas skan lepni.

RL: To mēs jau zinām, bet tava atbilde būtu – kāda?

Tenisons: (Klusē.) Kā tādu iestarpinājumu es varētu teikt, ka man drusku jāpadomā.

RL: Skaidrs. Pareizi ir, parasti jau šādus jautājumus arī neuzdod, tāds mākslīgs jautājums. It kā visi to zina, bet ne tā kā zina, ka nāve ir. Ja gribi, tu vari neatbildēt.

Tenisons: Nu, tad es nedomāšu.

RL: Jā, kā “Zelta teļā”. Jūs, protams, varat iet. – Tad es labāk iešu. – Bet ziniet, mums ir garas rokas. – Tad es labāk palikšu. (Smejas.) Es pajautāju nepavisam ne tādēļ, ka man galīgi nebūtu ko jautāt, bet, kad es par tevi domāju… Nu, šķiet, lai nodarbotos ar to, ar ko nodarbojies tu, tomēr jābūt zināmam priekšstatam par to...

Tenisons: … ko tu dari.

RL: ...ko tu dari, kas ir cilvēki tavā priekšā, jo tu vari pret viņiem izturēties kā pret suņiem, tu vari izturēties pret viņiem ar pilnīgi nepamatotām cerībām, ka viņi ir gudri radījumi... Pagaidām tu esi atklājis tikai vienu – tās ir būtnes, kurām ir čakras, aizsērējušas jeb neaizsērējušas. Man šķiet, ka varētu būt kaut kas vairāk par čakrām.

Tenisons: Es nejautāšu tev, cik čakru tu zini. Nē, nu tam nav nozīmes. Tev ir nedaudz savādāk jājautā…

RL: Nedaudz savādāk – kas jādara?

Tenisons: Jājautā.

RL: Labi.

Tenisons: Tu jautā ļoti rupji, tu nonivelē līdz…

RL: Nu, bet es tēloju, ka vairāk arī neko nezinu. Es tikai klausos to, ko tu pateici.

Tenisons: Nu, es gribētu pieminēt vēl emocijas.

RL: Jā.

Tenisons: Un, ja varētu, šo dialogu ierakstot, mūsu emociju izpausmes…Tās arī cilvēkam ir.

RL: Nav nekādu šaubu, šķiet.

Tenisons: Un tā ir milzu pasaule. Tā ir visa mūzika, tā ir… nu, tā ir neierobežota pasaule faktiski. Un tas, cik tevī ir emociju un kā tu viņas izpaud jeb kā viņas izpaužas, tā ir vesela simfonija. Un tas nav, ka, teiksim, tikai vai viņš pasmaidīja vai nepasmaidīja.

RL: (Kādu brīdi klusē.) Vai… Nezinu, vai tu zini tādu Strasberga “metodes teātri”... Nu, bet tam nav nozīmes. Vārdu sakot, tas ir teātris, kurā aktierim vajadzēja “atvērties”, un cita starpā vajadzīgais tika panākts, viņam liekot stāstīt kaut ko emocionāli svarīgu no viņa dzīves. Tā teikt, publiski jāizvelk no savas bezapziņas vai savas tumsas kaut kas tāds, kas viņu emocionāli aizkustina, un tad viņš ir gatavs spēlēt. Lai, kā tu teiktu, atbrīvotos viņa čakras. Lūk, un, atklāti sakot, šo “kaut ko” aktieris varēja arī izdomāt – ka tikai emocijas. Vai arī šī cilvēka pagātne vispār nemaz neatradās aktierī, bet kaut kur citur... Nav svarīgi. Vai tev šķiet, ka šāds priekšstats ir auglīgs, strādājot ar aktieri?

Tenisons: Vai tas ir auglīgs…?

RL: Priekšstats.

Tenisons: Nu, stāv teikts, ka viss ir cilvēkā.

RL: Kur tā stāv teikts?

Tenisons: Ka nemaz nevajag braukt uz Kambodžu, pietiek pasēdēt laukos pie bērza, iedziļināties, un tu vari izsaukt jebko. Un atcerēties un pārdzīvot visu pasauli. Un tagad jautājums, cik dziļi tu vari ieiet sevī, pāriet to ādas robežu un iedziļināties sevī. Man ļoti patika, ka tu pielaid domu, ka pastāv ne tikai manī iekšā, bet arī kaut kur citur... Tātad saslēgties ar kaut ko citu. Un tu lietoji tādu jēdzienu kā “tumsas pasaule”. Nu, es… Es ceru, nevis izpratnē, ka tā gaļa, kurā mēs iedziļinātos, ka tā būtu tā tumsas pasaule…

RL: Nē.

Tenisons: (Klusē.) Tu jautāji, vai šī metode būtu auglīga.

RL: Nu, varbūt pat ne metode, bet tāds priekšstats – vai tas būtu savienojams ar tavu priekšstatu par darbu ar aktieriem.

Tenisons: Es domāju, ka noteikti. Noteikti, tikai ne jau tikai tas vien... Bet tādam noteikti jābūt.

RL: Vispār tas jautājums savā ziņā bija par psihoanalīzi. Lieta tāda, ka psihoanalīze, iespējams, darbojas gan tad, kad tā bērnības trauma ir bijusi, gan arī tad, kad nekāda atbilstoša notikuma, teiksim, seksuālās izmantošanas bērnībā, nav bijis. Kad to analizējamais ir izdomājis. Un tas pats ar tiem metodes aktieriem. Viņš to izdomā, tas izsauc emocijas, savukārt tas ļauj to nospēlēt.

Tenisons: Tu runā par vēl vienu me­­todi.

RL: Nē, par to, ka tās “iekšpuses”, “tavas pagātnes”, “tavas tumsas”, “ci­tas pasaules” – tā visa var arī nebūt. Varbūt tu izdomā, ka tiem cilvēkiem kaut kas atbrīvojas, un viņiem arī atbrīvojas.

Tenisons: Ļoti bieži iznāk sastapties ar to, ka cilvēks ierauga to, ko viņš ļoti vēlas redzēt.

RL: Jā.

Tenisons: Un šī vēlēšanās brīžam ir tik liela, ka brīnumi var notikt.

RL: Tieši tā. Un varbūt mēs paši tos varam radīt.

Tenisons: (Brīdi klusē.) Tad jāsaka tā – vai tu saskati šos brīnumus un tici tam, vai arī tu nesaskati šos brīnumus un netici tam.

RL: Un tad? Kas vienā un kas otrā gadījumā?

Tenisons: Vai nu tu esi iekšpusē, vai nu tu esi ārpusē.

RL: (Smejas, tad klusē.) Vai tu man vari pateikt, kas ir latvietība?

Tenisons: (Klusē.) Nu, mētājoties pa pasauli, esmu sapratis, ka tā vieta, kurā es jūtos vislabāk, to sauc par dzimteni. Tā arī nosaka to ģeogrāfisko, politisko, sociālo, nezinu, kā lai vēl pasaka, veidojumu, ko mēs saucam par Latviju un latvietību.

RL: Sajūta to nosaka? Ka ir vieta, kur ir vislabāk?

Tenisons: Jā.

RL: Un to tu saki par spīti tam, ka tev vislabākie radošie gadi ir bijuši Lietuvā.

Tenisons: Nu, atklāti sakot, man ir divas dzimtenes. Divdesmit viena gada vecumā aizbraucot no Latvijas uz Lietuvu, es Latviju nodevu. Taču es biju spiests atgriezties, un tā nu es dzīvoju ne šeit, ne Lietuvā, bet abās vietās. Tomēr, esot ārzemēs, teiksim, Taizemē, Kambodžā, Japānā, rodas šī apziņa un asociācijas ar Raini, ar vietu, ar šo ģeogrāfisko veidojumu, šo zemes strāvojumu, ar debess… mākoņu formu, kāda ir raksturīga tikai Latvijai, citur mākoņi ir pavisam citādi, viņi uzvedas pavisam citādi, pilnīgi citā valodā. Un… un tomēr nav nekur tik labi kā mājās. Vislabāk man ir Latvijā. Tik, cik es zinu Latviju.

RL: Mirklīti, es nesapratu, ko nozīmē šis “tik, cik es zinu”.

Tenisons: Nu, bija viens tāds brīdis, kad es Armēniju zināju labāk nekā Latviju, jo es daudz esmu ceļojis pa Armēniju. Pa Latviju esmu maz ceļojis.

RL: Labi, bet kādā veidā šī zināšana par Latviju saistās ar jēdzienu “latvietība”?

Tenisons: Nu, tas viss, ko es teicu, viss tas komplekss. Tai skaitā arī visas pasaules pieredze. Man vienmēr ir licies, ka Latvijā vajadzētu būt tieši tāpat kā Kanādā, laikapstākļi un daba, bet Kanādā pārliecinājos, ka tas nebūt nav tas. Bet faktiski viena no pēdējām reālajām pārbaudēm bija tas, ko teica Gratovskis: visi cilvēki ir vienādi.

RL: Gratovskis?

Tenisons: Jā. Nu, es ilgi nevarēju saprast, kāpēc viņš to saka… Beigās es sāku jokoties – deguns visiem ir viens, acis ir divas, ausis – divas, mute… nekādas starpības, orgāni visi tie paši… Ar ko mēs atšķiramies viens no otra? Vai, pareizāk sakot, cik maz vajag, lai mēs pazītu cilvēku. Teiksim, ko tu uzzīmē – tu uzzīmē visas formas, ko tu redzi, precīzi, ja tā drīkst izteikties, bet, kā es saku, tas viss ir lieks, ja tu nevari uzzīmēt skatienu. Jāzīmē ir skatiens, nevis seja vai acis, vai deguns. Un es pārliecinājos, ka tā iekšējā pasaule cilvēkiem visā pasaulē ir vienāda.

RL: Kā tu par to pārliecinājies?

Tenisons: Nu, ka mēs visi esam cilvēki. Piemēram, tajos manos Āzijas braucienos. Mēs visi esam cilvēki. Mēs visi pārdzīvojam, mēs visi mīlam, mēs visi ciešam, mēs visi priecājamies.

RL: Un tad, kad mēs stāvam, teiksim, veikalā pēc desām, mēs arī esam vienādi cilvēki?

Tenisons: To gan es nevaru pateikt, jo savā laikā… Tieši tā, es teicu – ja es nevaru nodrošināt savam aktierim, ka viņam nav jāstāv rindā, tad es nevaru strādāt. 70. gadu sākums.

RL: Nu, to pajautāju, jo viss, ko tu tur nosauci – pārdzīvot, mīlēt, ciest –, manuprāt, nepavisam nav tik pašsaprotamas lietas. Bieži vien mēs arī ne pārdzīvojam, ne ko... Turklāt ir vēl viens punkts, par kuru domāju, pārlasot to seno interviju ar tevi. Bieži vien ir situācija, kurā vajadzētu pārdzīvot, teiksim, tuva cilvēka nāve, bet tu pārdzīvo ar laika nobīdi, pēc gada, vēlāk... Vai arī tu esi kopā ar brīnišķīgu meiteni, ir jauks vakars, romantiska atmosfēra, un – iekšā tukšums, nekas nekustas, nekādu pārdzīvojumu. Pārdzīvojums nesaistās ar tiešo iemeslu, kas ir noslēpts vai arī neatrodas tiešā saistībā ar pašu pārdzīvojumu.

Tenisons: Nu, šeit varētu teikt – labs dzejolis.

RL: Jā, es par to ierunājos… Kad tu teici, ka cilvēku iekšējā pasaule ir vienāda, ka viņi visi pārdzīvo, es gribēju teikt, ka viņi jau nepārdzīvo kā mērkaķi, kuriem iedod banānu, un tie priecājas un luncina asti. Cilvēkam tas nedarbojas. Varbūt dažiem darbojas, bet drīzāk jau nu tādiem pērtiķveidīgiem. Lai gan – ko nu es varu zināt par mērkaķiem.

Tenisons: Nu, tad mēs šo skalu varam plest vaļā…

RL: Cilvēku skalu.

Tenisons: Nu jā, to gara skalu.

RL: Bet tas atkal tā jocīgi, ja mēs sāksim tagad tā dalīt, mērīt. Nu, tu esi cilvēks, bet tu – ne sevišķi.

Tenisons: Tu – mazliet mazāk…

RL: Jā, tu – mazliet mazāks cilvēks.

Tenisons: Šausmas, kas te notiekas, tas ir mans?

RL: Tas ir mans telefons, nogriezts uz kluso, tomēr tur kabatā drebinās. Es atcerējos Selindžera stāstu “Augstāk spāres, namdari”, kur Badijs bija atbraucis uz brāļa Sīmora bērēm, un viņu šausmīgi sasmīdināja viens teikums lidmašīnā, par pinti strutu, ko “izpumpēja no viņas jaunā ķermeņa”, un viņš izkāpa no lidmašīnas un baidījās, ka viņam nav pareizā sejas izteiksme. Pareizā būtu, ja viņš izkāptu elsodams, raudādams, lauzīdams rokas, bet viņš smaidīja. Es gribu teikt, ka visas šīs emocijas un viss pārējais, ko tu minēji, ir tāds pārejošs – te ir, te nav, un arī ar tām būs grūti definēt cilvēku. Notvert, es drīzāk gribētu teikt.

Tenisons: Tur tīkli jāizliek.

RL: Aha, jāzvejo cilvēki.

Tenisons: Iedeva tīklus, lai ķer. Un es esmu zivs.

RL: Tu esi zivs. Tā kā Kuļiks – suns?

Tenisons: Par Kuļiku es nezinu, bet es esmu zivs.

RL: Tu esi zivs tādā ziņā, ka zīmē… Bulgakova gabalā, šķiet, viņš tur smiltīs zīmēja zivi.

Tenisons: Nu, horoskopā es esmu… Es esmu pavasara bērns. Marta.

RL: Bet nevis agrīno kristiešu simbols.

Tenisons: Tā ir nedaudz cita sistēma. Te mums jāiet pie latvju rakstiem.

RL: Un ko šajā gadījumā mums latvju raksti varētu pateikt?

Tenisons: Ka tāda zivs ir pastāvējusi sen, tā ir viena no vecākajām zīmēm.

RL: Katrā ziņā pirms mums jau nu gan noteikti, pirms cilvēkiem. Bet ne kā zīme, es pat domāju – drīzāk kā tādi glumi ķermeņi, kas dzīvo lielākoties ūdenī.

Tenisons: Nē, arī kā zīme.

RL: Bet kas bija pirmais – zīme vai tā zivs?

Tenisons: Nu, jājautā, vai es esmu nācis no sava tēva…

RL: Tu domā par Dievu?

Tenisons: …vai no mātes.

RL: Tad es sapratu, par ko tu runā. Nu, un kāda ir atbilde?

Tenisons: Es esmu uzaudzis bez tēva; man bija pusotrs gads, kad tēvs mira. Tas ir formējis manu dzīvi.

RL: Kas ir formējis? Tas, ka viņš nomira?

Tenisons: Tas, ka nav.

RL: Ka nav. Jā.

Tenisons: Ne Kristus izpratnē. Bet noteikti man ir tēvs un māte. Tā zīmju pasaule ir pastāvējusi visu laiku, bet es esmu atradis vienu ļoti niecīgu tehnisku paņēmienu, kā noņemt no rakstiem sietu. Mēs par sietu runājam.

RL: Mēs par tīklu runājām.

Tenisons: Jā, par tīklu. Noņemt tīklu, paliek kods, tas, kas veido šo zīmi. Šī lieta jau bija pirms manis. Šī doma man ienāca prātā vienā vasaras dienā, kad biju pusdienu nogulējis zālē un skatījos uz mākoņiem, uz mākoņu veidojumiem. Un es sapratu, ka jostai var noņemt tīklu. Ka tas jau visu laiku ir bijis. Vai, kā es saku, ja nebūtu matemātikas un mums vajadzētu kaut ko darīt matemātikas pasaulē, mēs to izdomātu, to matemātiku.

RL: Vai šis tīkls un matemātikas pasaules skaitļi arī būtu šāds tīkls… Vai šis tīkls ir materiālas dabas?

Tenisons: Jā, visi tinumi, tai skaitā no palmu lapām un no klūgām un tā tālāk, un no diegiem, tas pinums viss ir… tas ir materiālā izpausme.

RL: Skaidrs, bet ir jau arī ļoti daudz kas materiāls, kas nav nekāda zīme.

Tenisons: Jā, tu neatbildēji, bet šai gadījumā varētu runāt par starpību starp dvēseli un garu. Tam, tai izpausmei, piemīt dvēsele, tā var parādīties, bet ilgu laiku tā ir neredzama. Tad tu vienu brīdi ieraugi dvēseli, bet tā dvēsele viņam bija visu laiku.

RL: Re, cik interesanti. Altajiešiem kādreiz bija priekšstats par to, ka dvēsele cilvēkam parādās tikai nāves brīdī, viņš ar to it kā savienojas. Un pirms tam viņa kaut kur citur atrodas.

Tenisons: …pat ne viņā.

RL: …pat ne viņā, jā. Īsti nezinu, kāpēc es to pateicu, drīzāk tādēļ, ka man nav īstas pārliecības, ka dvēsele ir kaut kas… Jā, nu es varētu aprobežoties ar tādu senu priekšstatu, ka dvēsele ir kaut kas tāds, ko varētu saukt par dzīvības spēku. Cilvēks ir dzīvs tad, ja viņam ir dvēsele. Un, ja nav, tad viņš nav dzīvs.

Tenisons: Zombiji.

RL: Zombiji, jā. Bet nu – iespējams, ka tāpat ir pietiekami daudz cilvēku, kuri kustas, tomēr nav dzīvi. Un viņiem arī nav šīs dvēseles...

Tenisons: Bet, atgriežoties pie teātra, es gribētu teikt, tur, kur nav šīs dvēseles, tur notiek šausmu lietas.

RL: Proti?

Tenisons: Un tur, kur ir šī dvēsele, tur mēs sakām, ka ir labs teātris.

RL: Tātad tās šausmu lietas vienkārši ir slikts teātris.

Tenisons: Nu, tas ir kaut kas šausmīgs. Šausminošs.

RL: Bet es atkal atgriežos pie zivs. Kas tevi padara par zivi?

Tenisons: Nu, tur… es gan nemācēšu… neatcerēšos visas savas labākās īpašības, bet, skaidrojot horoskopu zīmes, tur ir rakstīts, ka zivīm piemīt īpašība peldēt uz abām pusēm, vēl kaut kas… Es īsti neatceros, bet to var izlasīt. Ja mēs pieņemam, ka tās ir zivs īpašības, tad…

RL: Bet ne jau tādēļ, ka tev piemīt šīs īpašības, tu esi zivs, bet gan tev piemīt īpašības, kas salīdzināmas ar horoskopa “zivs” īpašībām. Tātad – tev nevis jāatceras, kas horoskopā rak­stīts, bet jāpievēršas sev, lai atbildētu uz manu jautājumu.

Tenisons: Tātad kas mani saista ar zivīm.

RL: Jā.

Tenisons: Tas, ka es esmu dzimis pavasarī. Vienu dienu pirms pavasara iestāšanās. Un mana vārdadiena ir vienu dienu pirms rudens iestāšanās.

RL: Kādus mēs secinājumus no tā varam izdarīt?

Tenisons: Ka es esmu vienu dienu par agru dzimis. (Smejas.)

RL: Man šķiet, pavasaris ir briesmīgs laiks. Bet es joprojām nesaprotu, kāds sakars… Man, piemēram, pavasaris saistās ar vardēm. Es maziņš vēroju, kā viņas tur pārojas, mani šausmīgi tas interesē. Es skatos pavasara ūdeņos tādās tumšās attekās, viņas šausmīgi tur ņemas, un tad mazie kurkulīši… Bet zivis, viņas jau nemaz redzēt nevar, viņas ir dziļumā.

Tenisons: Retu reizi var redzēt. Retu reizi. Oj, tādi begemoti peld Juvera ezerā! Nu, tādas! – karpas vai līņi, nezinu, kā viņas sauc. Zini, papeld zem laipas un… Kaut vienreiz mūžā varētu tādu noķert, bet neiznāk.

RL: Piebarot vajag.

Tenisons: Neesmu makšķernieks.

RL: Vajag piebarot un tad mēģināt. Jā, bet vienīgā īpašība, uz kuru tu norādīji saistībā ar zivīm, ir tas, ka esi piedzimis vienu dienu pirms pavasara. Es īsti neredzu saistību...

Tenisons: Es jau pateicu – galva uz abām pusēm. Peld uz vienu pusi, peld uz otru. Šinī gadījumā mēs varētu runāt par tādām lietām kā… Pēdējā laikā, ja tā var teikt, es sāku apzināties savas robežas. Un tad jautājums, ko man Ilze teica, – neapdedzini cilvēkus! Viņa ar to gribēja pateikt, ka es aizrauju, uzkurinu cilvēkus, es iedarbojos uz viņiem, pats neapzinoties, cik lielā mērā, un viņa saka – tu neapdedzini cilvēkus! Un pēdējā laikā es sāku apzināties robežas, un jautājums – pārkāpt vai nepārkāpt, un cik es pārkāpju…

RL: Un tās robežas ir tādas, ka tu vairs ar cilvēkiem nedarbojies. Jo, ja nu gadījumā apdedzini...

Tenisons: Jā, tas ir ļoti atbildīgs jautājums. Patiesībā labāk ir nededzināt nekā…

RL: Bet, ja nu mēs iedomātos, ka cilvēks ir kā māla trauks, kas ir tikko izveidots, un, ja viņu noliek, tad sapļek, bet, lai viņš iegūtu formu, viņu vajag apdedzināt, un tikai tad…

Tenisons: …sāk skanēt.

RL: Jā, tikai tad viņš iegūst tās īpašības, kas viņu izveido.

Tenisons: Paradžanovs ņēma un ie­­mūrēja velvēs, lai būtu laba akustika, ļoti laba.

RL: Jā, nu varbūt tas ir vēl viens priekš­­stats par cilvēkiem, proti, ka viņi ir apdedzināmi. Ka viņus, nu, tā, protams, ir metafora, bet tomēr… Ka viņi nav gatavi, piemēram, aktieri, bet tu, baidoties kādu apdedzināt, nepiešķir viņiem formu, un tā viņi arī līdz savas dzīves beigām paliks bezformīgi. Tādā gadījumā šķiet, ka tu arī nedari kaut ko labu.

Tenisons: Jā, un kas pateiks, kurā brīdī kas skan un kas neskan.

RL: To nu gan neviens nepateiks. Bet cilvēki, ar kuriem es runāju par tevi, teica, ka tu esi atstājis uz viņiem lielu iespaidu.

Tenisons: (Pēc paklusēšanas.) Un tagad man jānožēlo vai jāpriecājas?

RL: Nē, nav. Ir tāds amerikāņu aktie… fu, rakstnieks Filips Rots, kurš apmēram pirms gada pateica – viss, cauri, viņš vairs nerakstīs, tas ir apkaunojoši. Nerakstīs, un viss. Sacēlās diezgan liela jezga, un starp citiem arī mūsu tautietis Svens Birkerts, amerikāņu publicists, uzrakstīja, ka tā nevar nemaz izvēlēties…

Tenisons: …darīt vai nedarīt.

RL: Jā, ja tu tiešām esi rakstnieks, tad tev jau vairs tās izvēles lāgā nav. Un – ja jau tu vari apdedzināt, tad tas varbūt arī ir tas, kurā brīdī tu esi tu.

(Abi klusē.)

Tu, piemēram, esi uzmūrējis 19 vai varbūt tagad vairāk kamīnu. Ko tu proti? Vai – ko tu māki? Lai mēs nonāktu tuvāk mākslas jēdzienam.

Tenisons: Droši vien to, ko es vairs neprotu, – turēt muti. Vairākus gadus es nerunāju vispār. Nē, es runāju, bet es neko neizpaudu par sevi.

RL: Nevarētu teikt, ka arī šodien tu būtu ļoti pļāpīgs.

Tenisons: Nu, bet… varbūt bija labāk klusēt.

RL: Šodien?

Tenisons: Nē, ne šodien. Principā. Jo, kad tu saki, ka tevi atvedusi interese…

RL: Jā.

Tenisons: Bet vai tavu interesi ir barojis kāds cits vai arī tikai tu pats?

RL: Jā, nu, kāds cits. No tā viedokļa, ka stāsti par tevi, priekšstats par tevi… Mūsu tikšanās.

Tenisons: Nē, nē, no kuras vietas nāk enerģija, kā es to saku. Kāda enerģija tevi atsūtīja?

RL: No tevis.

Tenisons: Ā, bet cik tad gadu pagājis?

RL: Tam nav nozīmes.

Tenisons: Ak, tam nav nozīmes.

RL: Nē, nu, es varētu pārsteidzīgi teikt – bija un nav, vairs nekas mani neinteresē, bet tā nav. Bet kāpēc tu par to runā? Tādēļ, ka manu interesi uztur tikai tā vecā intervija? Nē, tā nav.

Tenisons: Nu, droši vien mēs šodien daudz ko neesam izrunājuši.

RL: Pa šo laiku arī es esmu nedaudz sapratis savas robežas. Tādēļ gribēju pavaicāt, kādas ir tavējās? Kas ir tava ierobežotā vieta?

Tenisons: Paldies Dievam, es neaizņemu daudz vietas. (Smejas.) Nu, arī es, tāpat kā tas rakstnieks, esmu diezgan bieži kritis laukā no saviem rāmjiem. Bet es apzinos, ka nevaru tanī virzienā iet tālāk, es neesmu gatavs iet tālāk.

RL: Bet vai tad tavs rāmis nav būt skolotājam?

Tenisons: Nē, to es neapzinos, to es nekad neteiktu, nekad. Nekad.

RL: Bet tādēļ jau es prasīju, ko tu proti, un tu atjokojies, ka neproti klusēt. Vai tad savu robežu apzināšanās nav vienkārši pašpārliecinātība?

Tenisons: Jā, vienīgi… Vienkārši tas, kā tu to pateici – “būt par skolotāju”, tas man liekas… Es esmu bijis skolotājs, un pie tam aktīvi.

RL: Jā, es zinu, un dažādās jomās.

Tenisons: Bet vai es gribu būt, ka esmu skolotājs… Nē, es vienkārši gāju bērniem līdzi, tā var teikt.

RL: Aktierus tu arī sauc par bērniem?

Tenisons: Nē, diez vai, diez vai.

RL: Bet tur arī tur biji skolotājs.

Tenisons: Nē, nē, es vienmēr tad saku, ka tās ir muļķības, nē, nē, tā nebija.

RL: Nu tad tomēr varbūt tu pateiksi, kas tu esi vai kas ir tavas robežas.

Tenisons: Jā, nu, ja tu, kā tu saki, redzi tekstā, kas ir rakstīts, tā es redzu cilvēka kustībā. Teiksim, aktiera… aktiera darbībā jeb aktiera būšanā, buīšanā…

RL: Buīšanā?

Tenisons: Buīšanā jeb esībā, jeb esmē uz skatuves. To var redzēt. Neatkarīgi no tā, vai viņš stāv vai viņš kustas. Tas ir pilnīgi viens un tas pats dažādās izpausmēs. Bet vai viņš ir, vai viņš nav – viss. Un, runājot par tādu… ja drīkst pajokot… Savā laikā Šapiro prasīja – nu, kā lai tevi ieraksta plakātā jeb programmiņā… Nu, kas es esmu.

RL: Jā, Modris Tenisons… kas?

Tenisons: Jā, kas viņš ir. Es teicu – darbības režisors. Nē, nē, to nevarot rakstīt. Nu tad…

RL: Kustību konsultants (iesmejas).

Tenisons: Nu, arī… bet nu tas, ko es paņēmu no Lietuvas, tas bija darbības jēdziens uz skatuves. Vakar vēlu vakarā es runājos ar savu bijušo aktieri no Maskavas, un viņš pateica… Es teicu – kā tas var būt, ka izrādēs, kas bija tik dažādas, šie dažādie cilvēki, ļoti spēcīgi, skaisti, gudri… kā viņi visi mācēja jeb tika uz skatuves apvienoti vienā valodā, vienā izrādē… Vienā gadā – vienā valodā, citā gadā – citā valodā. Runāja, iedarbojās. Kā tas viss tika panākts, es nezinu. Es neatceros. Taču, kad pirms kādiem desmit gadiem es izlasīju, kas ir joga, tas visu nostādīja savās vietās. Bet mēs darījām to lietu praktiski. Teiksim, vakar es arī skatījos internetā, ka viena lēna visa ķermeņa kustība ārkārtīgi iespaido domāšanu.

RL: Kā tev šķiet, vai domāšana ir darbība?

Tenisons: Tā ir ļoti grūta un smaga darbība. Tāpat kā tā joga – tā ir spēja virzīt apziņas plūsmu uz vienu objektu. Spēja virzīt apziņas plūsmu, vai tā ir domāšana? Virzīt uz vienu objektu enerģiju jeb domu, tas ir ļoti grūti. Veikt šo apzināto darbību. (Abi klusē.) Šo spēju vajag trenēt. Teiksim, ieturēt attiecīgu diētu jeb paspaidīt punktus.

RL: Vai tava dzīve ir šāds objekts, uz kuru tu virzi savu apziņu?

Tenisons: Ļoti reti. Ļoti reti.

RL: Kādā senākā intervijā tu runā par apzinātu dzīvi. Un par to, ka teātris ir vienreizējs pasākums. Dzīve arī ir vienreizējs pasākums. (Tenisons iesmejas.) Tagad mēs sākām runāt par dzīvi, bet, atgriežoties pie teātra un taviem aktieriem, darbība, kādu tu no viņiem panāci, pavisam noteikti ir neapzināta. Viņi nesaprot, ko dara. Viņi var apzināties, piemēram… nu, tu saki – mētājam bumbiņas, to viņi apzinās, bet, kas notiek, mētājot bumbiņas, to viņi apzināties nespēj. Tu saki, ka dzīves apzināšanās tev šķiet kaut kas vērtīgs, bet aktierus tu it kā aicini…

Tenisons: …neapzināties. Nē, es teicu, ka viņiem vajadzētu zināt šo metodi jeb šo paņēmienu, pieņēmumu, taču uz tā nevar būvēt teātri. Apzinātība kā tāda ir… Nu, tas ir pirmais likums, tu izej ārā no sevis un redzi sevi no malas. Tur sākas aktieriskais pirmais solis, ja tā var teikt. Apzināties, ka tu vari iziet, to izdarīt, – tas ir obligāti.

RL: Labi, Modri. Vai tev šķiet, ka arī savā dzīvē tu vari tā attālināties no sevis un paskatīties no malas? Turklāt nevis uz sevi iepriekšējo, bet sevi – pašreizējo, šajā pašā brīdī.

Tenisons: Jā, jā, noteikti, jo, teiksim, es biju… Kad tas bija, kurā mēnesī? Septembrī, man liekas, septembra sākumā… trīs nedēļas Japānā. Un tad es atgriezos, un es par izbrīnu sev noteicu – kur es esmu atgriezies? Nu, tas ir tīrās šausmas, ja tā padomā.

RL: Tu it kā no malas ieraudzīji sevi un šo vietu?

Tenisons: Nē, nu, kā es saku… Manos semināros pats svarīgākais ir, ka cilvēks uzdod jautājumu. Ja viņš ir spējīgs uzdot jautājumu, tas nozīmē, ka viņš zina atbildi, un tur vajag to spērienu, lai viņš apzinātos, ko viņš jautā.

RL: Aha.

Tenisons: Un, kad man radās tāds jautājums, kur es esmu atgriezies… Tas ir tas vērtīgākais, ka uz to jāatbild.

RL: Tu jau paspēji atbildēt?

Tenisons: Nē, es jau sāku pierast pie šī dzīvokļa, pie šīs situācijas, kur es esmu, bet vēl līdz galam atbildēt es nevaru.

RL: Vai tu atceries... Vai tu vari atsaukt atmiņā to ainu, kā tas puisis dega?

Tenisons: Jā, es varu to atsaukt atmiņā.

RL: Kā tas bija?

Tenisons: (Ilgi klusē.) Šovasar es biju Kauņā, un manu uzmanību piesaistīja grupa cilvēku, drusciņ citādi ģērbušies – skaidrs, ka somi, zviedri, vācieši vai kaut kas tāds. Un ekskursijas vadītāja ved to grupu pie pieminekļa, kas uzstādīts par godu tam puisim. Es piegāju paklausīties, ko viņa tur stāsta, bet viņa runā vāciski un es nesaprotu... Nu, sovjeti, Sibīrija, vēl kaut ko... Un es domāju – bet es tepat stāvu, es tanī brīdī biju klāt, es biju tas, kas gribēja viņu dzēst ar ugunsdzēšamo aparātu, un tagad viņa tiem stāsta, un es tur stāvu, un nekas tur…

RL: Un tevis tur nav.

Tenisons: Manis tur nav! Es vēl domāju – pieteikties viņai vai nepieteikties. Nepieteicos. Tā bija tik jocīga sajūta. Jā, bet toreiz es skrēju viņu dzēst. Man likās – nu, deg, tas ir kaut kas nenormāls, tas ir šausmīgi, tas ir sāpīgi, es pat nespēju iedomāties, kas tas ir, bet es sāku prātot, vai gāzt viņam to ugunsdzēšamo šķidrumu virsū, bet varbūt viņam tas ir vēl sliktāk... Un tad jau viņu dzēsa divi ar kaut kādiem mēteļiem tādiem...

RL: Drošībnieki?

Tenisons: Man likās, ka tie ir proftehnisko skolu audzēkņi vai karavīri, es nezinu, ar tādām fufaikām. Un es vairs neskrēju dzēst – nu, ko tad es tur maisīšos pa vidu. Sāpīgākais moments bija, ka viņš – jau nestuvēs – gulēja šādā, lūk, pozā, tā.

RL: Saliektām rokām.

Tenisons: Rokas un kājas ir saliektas tā, kā vannā guļam. To sauc par slīkoņa pozu. Viņš bija uzpūties, apdedzis, kaut kas, es neatceros. Vai viņš bija apģērbts vai nebija, neatceros, bet tā slīkoņa poza, tā man palika atmiņā. Kad es tagad peldos vannā, es vienmēr atceros, ka atbrīvojies cilvēks ūdenī ieņem tādu stāvokli. Ko sauc par slīkoņa pozu.

RL: Bet, ja gadījumā tu neesi vannā... Un tu neesi zivs. Kas ir pirmā aina, kas tev tagad nāk prātā? Lūdzu, atsauc atmiņā kādu ainu!

Tenisons: Apziņa. Apziņa, ka es esmu liecinieks, ka es esmu to izlaidis caur sevi jeb tas ir izgājis caur mani.

RL: Nē, ne par to es jautāju. Atceries, es tev par tiem kurkuļiem stāstīju, nu, kaut kādas debesis, man vienalga, kaut ko tādu, ainu, pilnīgi taustāmu ainu... Parasti prasa – kas ir pirmā bērnības aina, ko tu atceries. Bet es jautāju, kas ir pirmā aina, ko tu tagad, runājot ar mani, vari iztēloties.

Tenisons: No savas bērnības?

RL: Nu, vienalga, kaut vai no savas nākotnes.

Tenisons: (Ilgi klusē.) Kauņā mēs gribējām taisīt tādu plakātu, programmiņu, kur katrs aktieris, un arī es, ierak­stītu savu visprecīzāko sajūtu. Es atceros, ka gribēju uzrakstīt, ka es ļoti mīlu noskatīties, kā jūrmalā taisa tās pilis, kā viņas tur pilina, un pēc tam redzēt, kā ūdens viņas aizskalo. Es gribu teikt, man ir milzīga pacietība, es varu būt ļoti pacietīgs. Vēl viens piemērs, bija tāds poļu žurnāls Projekt, un tajā bija publicētas “Nepieķemmētās domas”. Un viena no nepieķemmētajām domām bija tāda, ka es esmu tik ciets tāpēc, ka es esmu tik mīksts. To saka bruņurupucis.

RL: Bruņurupucis?

Tenisons: Bruņurupucis. Un es to attiecinu arī uz sevi. Tas, runājot par pacietību.

RL: Tad tu, vārdu sakot, esi zivs, kas pārvērtusies bruņurupucī.

Tenisons: Nu, jā, varētu tā teikt.

RL: Apdedzināta…

Tenisons: (Smejas.) Apdedzinājusies zivs. (Abi smejas.) Cepta zivs.

RL: Vēl jau kaut kas mazliet kustas uz pannas. Paldies tev, Modri.