Zvaigznīšu sistēma

“Lai saprastu, vai jums šis raksts paticis, jums tas nav jālasa. Vienkārši internetā paskatieties, cik daudz komentāru ir tā elektroniskajai versijai, – tā jūs noskaidrosit, cik tas bijis provokatīvs. [..] Lai pārbaudītu, vai tas līdzīgi vīrusam ir kļuvis populārs, palūkojiet, cik cilvēku ir nospieduši podziņu ar paceltu īkšķi, ietvītojuši par to, izteikuši patiku Facebook vai Digg. Šiem visuresošajiem patikas izrādīšanas mehānismiem ir savas priekšrocības: šajā gadījumā jūs ietaupītu 10 minūtes, kas būtu jāpavada lasot. Nelaimīgā kārtā, tie drusku arī sačakarē jūsu dzīvi.”

Kriss Kolins “Kas kaiš kritikas kultūrai” Wired, 2011. gada augusts

Fakts, ka tu sāc atcerēties lietas, kas notikušas tavas dzīves laikā, bet nu bez pēdām izčibējušas, varētu nozīmēt vecuma pienākšanu. Tomēr dažādu tehnoloģiju un ar tām saistīto informācijas tālāknodošanas, saziņas un izklaides iespēju attīstības ātrums uz šo nu jau arī man piemītošo īpatnību mudina paraudzīties vērīgāk. Pirms kāda pusgada iekāroju savā īpašumā iegūt peidžeri. Jā, jā, to šķietami absurdo ierīci, kas īsu brīdi pirms mobilo tālruņu uzvaras gājiena dāvāja populāru un brīnumainu iespēju piezvanīt uz centrāli, centrāles darbiniecei nodiktēt ziņojumu, un šis ziņojums tad nu tika piegādāts peidžera īpašniekam. Drīz vien parādījās “divvirzienu” peidžeri, kas ziņojumus ļāva nosūtīt nevis caur centrāli, bet uzreiz no pašas ierīces. Un nevienam nebija ne jausmas, ka tās ir tās pašas mobilās īsziņas, ko itin drīz varēs pārmīt ar mobilajiem tālruņiem. Peidžeru īpašnieki staigāja lepni kā gaiļi – gaiļi ar peidžeri pie jostas. Lūk, un es biju sadomājis pie šādas ierīces tikt. Tas nekas, ka nav vairs ne peidžeru centrāļu, ne “tīkla”. Man šķita, ka tas būtu tāds jauks suvenīrs no pagātnes. Taču tirgū Latgalīte par manu vēlmi nopirkt peidžeri veči pārdevēji tikai ņirdza. Arī viņi peidžeri nebija redzējuši jau kuro gadu. Tos lielos 90. gadu sākuma mobilos jeb “stangas” gan – tie esot deficīts, “ejot” par 75 latiem vismaz un īpaši tiekot pieprasīti lauku apvidos, kur vājāka zona.

Mēs visi vēl atceramies savu patiešām pirmo mobilo tālruni (man bija ēriksons ar nepārtraukti mirgojošu zaļu diodi un strupu antenas puļķi), pirms kura nekāda mobilā mums nebija, daži no mums varbūt arī atceras savu pirmo (un pēdējo) peidžeri, mums dzīvā atmiņā varētu būt pirmā un nedaudz stīvā satikšanās ar pirmo datoru, pirmā sērfošana (kurš gan vairs lieto tādu vārdu, vai ne?) internetā u.tml. Jā, tie, kas vecāki, droši vien atceras vai vismaz nojausmu līmenī piemin arī pirmo krāsu televizoru un pirmo reizi, kad radio sāka raidīt stereo skaņu vai FM diapazonā. Atšķirībā no pat tikai 50 vai 100 gadu senā pagātnē dzīvojušajām paaudzēm šādu pirmo reižu mūsu salīdzinoši īsajos dzīves gājumos ir bijis velnišķīgi daudz.

Tagad, palūkojoties atpakaļ uz sava puslīdz apzinīgā jeb vairāk vai mazāk algotos darbos nostrādātā mūža daļu, sāk rādīties, ka to visu ir veidojušas vienas vienīgas šādas pirmās reizes, pārkārtojumi, jaunizgudrojumi, nepieciešamība jau zināmo aizmirst un kaut ko atkal mēģināt iemācīties no jauna (mobilās īsziņas Nokia telefonā es nebiju paguvis iemācīties rakstīt ar abu roku pirkstiem, kad jau vajadzēja sākt mācīties pieskarties skārienjutīgajam ekrānam). Un, ticiet man, tam nebūt nebija saistības ar mana līdz šim ilgākā darba devēja, laikraksta Diena, galvenās redaktores Sarmītes Ēlertes indevi savu avīzi ik pēc gada vai pat pusgada gandrīz pilnībā nojaukt, iegūtos materiālus sameistarot jaunās rubrikās un pielikumos, un to visu kādam māksliniekam likt pārstrādāt jaunā formātā un maketā.

Lai gan savā ziņā šis stāsts varētu arī būt par Dienu. 90. gadu vidū, kad mana iepriekšējā darbavieta, jocīgā avīze Labrīt, jau gāja pa burbuli, man piezvanīja daiļā kinokritiķe Dita Rietuma un aicināja darbā uz Dienu. Dienai tobrīd bija ārkārtīgi stilīgais pielikums ar tobrīd stilīgo nosaukumu Stils, un es nespēju atteikt. Lai būtu aptuvena nojausma par visa notiekošā kontekstu, jāpaskaidro, ka tas vēl bija laiks, kad faktiski neviens preses izdevums Latvijā (nekāda interneta jau vēl īsti nebija) nepiedāvāja tik šķietami pašsaprotamu lietu kā kultūras notikumu afišu, kalendāru vai programmu nākamajai nedēļai (pat Rīgas kinoekrāni, lai arī noteiktas “nišas” produkts, tolaik vairs laikam neiznāca), bet ārzemju ziņas Preses nama n-tajā stāvā bija jālasa zili baltā MS-DOS vidē, kur tās iekļuva, šķiet, tieši no satelītšķīvja (neprasiet, ko tas viss nozīmē, pats nezinu). Vārdu sakot, pasaule bija neiztaisīta un tukša. Atklājumu, jaunizgudrojumu un brīnumu laiks varēja sākties.

Viens tāds izgudrojums, kas nāca brīdī, kad Dienas redakcija no Smilšu ielas Vecrīgā jau bija pārcēlusies uz tagadējo portāla Delfi rezidenci Mūkusalas ielā, bija “zvaigznīšu sistēma”.

Es, protams, aušojos, jo nekāds pasaules mēroga atklājums tas nebija. Ja godīgi, visur citur pasaulē un pat PSRS – uz konjaka pudelēm – tā bija pazīstama jau daudzus gadu desmitus.

Ideja bija pavisam vienkārša. Ja avīzē tiek rakstīts, ka filma “Dejotāja tumsā” ir “kvalitatīva un pārsteidzoša”, lasītājs tam varēja ticēt, varēja neticēt. Ja tas bija apgalvots izvērstā pazīstama kinokritiķa rakstā, kādus vēl ne pārāk sen mēdza publicēt žurnāls Kino, vērtējumam bija viens svars, bet, ja tas tiek apgalvots vienā divos teikumos, – svars krietni vien saruka. Taču tekstiem – tā vismaz liecināja (un laikam turpina liecināt) tirgus pētījumi un fokusa grupās sapulcināti gadījuma rakstura cilvēki – vajadzēja kļūt arvien īsākiem. Risinājums bija zvaigznīšu sistēma. Apgalvojumu “kvalitatīvs un pārsteidzošs” papildinot ar 5 zvaigznītēm no 5 iespējamajām, mēs to varējām pastiprināt un padarīt ticamāku. Pievienojot teikumiem un zvaigznītēm arī sejas – Ditu Rietumu un Normundu Naumani –, tika radīts (lai arī ne no jauna atklāts) absolūti ģeniāls, primitīvs un tomēr atkal un atkal pieminēts uzticamības radīšanas mehānisms. Pat ja Ditas vai Normunda raksta lasīšanai jums pietrūkst spēka vai gribas, pāris teikumus izlasīt jau nav grūti. Ja vēl tos papildina “izmērāma” vērtēšanas sistēma jeb zvaigznītes, bet gan teikumus, gan zvaigznītes ir publicējuši konkrēti un visiem pazīstami cilvēki, – tā nebija pat vienkārši veiksmīga kārts, tā jau bija veiksmes kārts kvadrātā vai pat kubā.

Ja sekotu ierastiem novecojoša cilvēka gaušanās paraugiem, varētu sacīt, ka tas bija brīdis, kopš kura viss kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Piebalsojot Krisam Kolinam no žurnāla Wired, varētu secināt, ka kritikas kultūra ir nonākusi pagrimuma stāvoklī. Un kā nu ne – pazīstamie kinokritiķi nu jau ir pazīstami ne tik daudz ar izvērstiem, argumentētiem un analītiskiem rakstiem, bet gan ar savām zvaigznītēm. Diez vai Kants par šādu kritiskā prāta redukciju līdz zvaigžņotas debess karikatūrai būtu sajūsmā.

Tomēr es tā neuzskatu un negrasos piekrist nedz šaubīgajam Kolinam, nedz nupat pašizdomātajam Kantam. Un tas nav tikai tāpēc, ka savā ziņā arī pats esmu stāvējis klāt šim zvaigznīšu sistēmas dzimšanas brīdim. Pirms mirkļa piesauktais ātrums, kādā mainījušies un turpina mainīties mūsu informācijas apmaiņas ieradumi un iespējas, ir radījis pamatīgu pārprodukciju. Runa nav tikai par “tekstu”, ar to saprotot jebko, kas tiek rakstīts, bet arī par filmām, mūziku, datorprogrammām u.tml. Saprotams, to visu izmēģināt, kritiski izvērtēt un varbūt kādu daļu atzīt par labu un noderīgu nav spējīgs neviens.

Tā nu es, piemēram, ar lielu prieku ik nedēļas izlasu vismaz kādu duci grāmatu apskatu un recenziju (aptuveni tāda ir mana iespēju robeža), labi apzinoties, ka no šī duča mēneša beigās varbūt prātā būs palicis tikai kāds viens darbs, kuru tad iegādāšos un sākšu lasīt. Protams, pastāv arī vecā labā metode – mēģināt un kļūdīties, taču, kā esmu pārliecinājies, tās viena otru neizslēdz. Bet tāpēc vien nievājoši vērtēt vai pilnībā noraidīt dažādas “patikas izteikšanas” sistēmas man nenāk ne prātā. Varbūt es to sākšu darīt brīdī, kad pieķeršu sevi izvēlamies tikai to lasāmvielu, kas feisbukā izpelnījusies visvairāk augšup paceltu īkšķīšu, bet pagaidām tas mani neuztrauc. Tāpat kā mani drīzāk uzjautrina, ne saista, interneta grāmatnīcas Amazon regulārie ieteikumi kaut ko nopirkt tikai tāpēc, ka tirgošanas sistēmas atmiņā ir palikuši mani iepriekšējie pirkumi. Ja es šiem ieteikumiem sāktu uzticēties, man mājās jau būtu visai prāva Otrā pasaules kara vēsturei veltīta neizlasītu grāmatu bibliotēka. Lai gan – paraugoties uz šo visu, tā teikt, no otras puses, un paturot prātā dažādo pārmaiņu ātrumu, man nav un nevar būt ne mazākās jausmas, kas notiks un ar ko es nodarbošos, kad man būs 175 gadi.