Valdemārs Reiznieks “Sievietes vieta pasaulē. Vītāloģisks pētījums”: Septiņas citējamas frāzes un viena diagnostika

Valdemārs Reiznieks. „Sievietes vieta pasaulē. Vītāloģisks pētījums”. Rīga: J. Grīnberga izdevums, 1935.

Ilmārs Šlāpins šo grāmatu nopirka kā vēsturisku kuriozu. Tā arī ir. Bet kuriozs ir arī žanrs: “vītāloģisks pētījums” kā solījums, ka seksualitāte ir zinātne, un zinātne ir vienkārša, un vienkāršo var mācīt. 1935. gadā Latvijā tas bija modes žests.

Saraksts sekos. Vispirms diagnoze.

Reiznieka grāmata pieder pie tekstu tipa, kuru 20. gadsimta pirmā puse radīja industriālos apjomos: populārzinātnisks traktāts, kas apgādāts ar jēdzienu sistēmu un pasniegts kā sociāla korekcija. Autors zina, kas ir nepareizi. Autors zina, kā labot. Autors ir lasītāja personā. Šlāpins pareizi norāda uz paralēli ar mūsdienu sieviešu žurnālu padomu lappusēm un interneta seksologu rubrikām. Paralēle ir precīza. Teksta loģika ir tā pati. Mainījusies ir tikai terminoloģija, un līdz ar to kļūdas ir kļuvušas neredzamas. Reiznieka elektroni un protoni tagad ir “attieksmes modeļi” un “komunikācijas stils”. Aplamības paliek, bet to retoriskais apvalks katru paaudzi atjaunojas.

Tas ir iemesls, kāpēc šo grāmatu ir vērts lasīt. Nevis tāpēc, ka tā ir smieklīga, lai gan tā arī ir smieklīga.

—

**Septiņas citējamas frāzes ar komentāriem**

1. „Vīrieša pirmsākums neorganiskajā pasaulē ir elektrons, kas nes negatīvo elektrību, un sievietes — protons, kas nes pozitīvo elektrību.” (Fizika kā dzimumu metafizika. Reiznieks 1935. gadā nezināja, ka elektrona negatīvais lādiņš ir konvencija, ko izvēlējies Bendžamins Franklins 18. gadsimtā, pamatojoties uz nepareizu pieņēmumu par strāvas plūsmas virzienu. Argumenta pamats ir nejaušs vēsturisks lēmums.)
2. „Ar to izskaidrojama vīrieša klaidonība un sieviešu mājība, jo elektroni ir klaidonīgi, kamēr protoni — pasīvi.” (Secinājumu ķēde šeit ir pilnīga: fizikas konvencija → dzimumu psiholoģija → sociālās normas. Trīs soļi, neviens nav pamatots. Žanra meistardarbs.)
3. “Volta degļi praksē ir izveidojušies pēc ģenitāliju līdzības.” (Šī teikuma apgalvojums ir apgriezts. Ģenitālijas nav veidojušās pēc volta degļu līdzības, bet volta degļi, iespējams, ir veidoti pēc ģenitāliju līdzības. Tas mainītu argumenta virzienu pilnībā. Reiznieks to nepamanīja.)
4. “Negātīvas elektrības deglis līdzinās vīrieša organam, kamēr pozitīvas — sievietes.” (Ievērojams, ka autors šeit ievieš “pozitīvo” un “negatīvo” ar skaidri morālu nokrāsu, lai gan elektrībā šie termini ir tīri tehniski. Valoda strādā zem argumenta.)
5. „Šie atzinumi dod iespēju vēl tālāk un dziļāk atklāt vīrieša un sievietes īpašības.” (Standarta solījums turpinājumam, kas nāks. Žanrā tas ir obligāts. Lasītājs tiek aicināts uz nākamo nodaļu ar tādu pašu loģiku.)
6. „Tolaik bija nācis modē paskatīties uz šīm lietām no ‘moderna’ skatu punkta.” (Šī ir Šlāpina frāze, nevis Reiznieka. Bet tā ir precīzākā no visām. “Moderns skatu punkts” kā modes žests, nevis metodes jautājums, ir pareiza diagnoze ne tikai par 1935. gadu.)
7. „Pieradums pie noteiktas teksta loģikas mums ļauj nepamanīt kļūdas un tendenciozas aplamības.” (Arī šī ir Šlāpina. Arī šī ir labākā no sarakstiņa. Teksta loģika kā analfabētisma veids, argumenta struktūras pieņemšana par saturu, ir problēma, ko nerisina ne izglītība, ne laiks.)

Šlāpins nopirka grāmatu kā vēsturisku kuriozu. Saraksts tomēr liek domāt, ka tā nav tikai vēsture. Reiznieka argumentu shēma, kurā dabas zinātņu terminoloģija leģitimizē sociālas hierarhijas, mūsdienās nav mazāk izplatīta. Elektroni tagad sauc citādi. Bet solījums, ka dabas pasaule pierāda sociālo kārtību, nav novecojis. Tas atrodas katrā rubrikā, kurā ģenētika izskaidro attiecības, un katrā podkāstā, kurā evolūcija izskaidro vīriešu uzvedību. Reiznieks nav aizmirstams kā kuriozs. Viņš ir lasāms kā paraugs.