Anita Admine. „Ulmanis ēd”. Rīgas Laiks, 2000. gadi.
Anita Admine publikācija par Juri Ulmani, SIA Motorola direktoru, pieder pie tā žanra, kuru žurnālistikā mēdz saukt par “portretu interviju”, bet kuru labāk aprakstīt kā nejaušu logu. Cilvēks nāk paēst. Cilvēks runā. Loga aizkars uz brīdi atvelkas, un tad saruna beidzas tāpat kā sākās.
Bija laiks, kad Latvijas presē šādi teksti parādījās regulāri: nedaudz kolokvāli, bez pretenzijām uz konceptuālu dziļumu, un tieši šī iemesla dēļ bieži patiesi. Admine nav Senstbevs, kurš medī rakstnieka iekšējo pasauli. Viņa nāk uz restorānu Tornis un jautā, kas cilvēkam garšo. Tas šķiet vienkārši. Tas nav vienkārši.
Jo ēšana ir pārsteidzoši precīza atmiņas tehnoloģija. Ulmanis runā par Ņujorku, ko zina no tur pavadītā laika: delikatessen ar simts gadus nemainītu kārtību, gados vecas apkalpotājas, kas nepieraksta pasūtījumus un pat nepienes ēdienkartes, jo pieņem, ka tas, kurš atnācis, jau zina. Cream soda, ko nevar dabūt Eiropā. Skābs gurķis burkā ar ebreju burtiem apakšā. Potato knishes. Lox. Bagels. Katru minot, viņam acu priekšā parādās ne tikai garša, bet vesela pasaule ar konkrētu sociālo struktūru un tās tipāžiem, kurus, kā viņš saka, rāda amerikāņu kino.
Šīs piezīmes par Ņujorkas delikatessen pieder pie labākā, ko šāda veida intervija var dot. Tās nav nostalgiskas, tās ir precīzas. Ulmanis nezina, kā viņi to dara ar skābo gurķi, bet viņš to zina ar ķermeni. Bruno Šulcs “Kanēļa veikalos” raksta par tā sauktajiem apokrifiskajiem veikaliem, kas pastāv tikai noteiktā nakts stundā noteiktā prāta stāvoklī. Delikatessen, ko Ulmanis apraksta, ir kaut kas tuvs šai kategorijai: tā pastāv kā vieta, kura prasa iesvētīšanu. Ja tu esi deli, tad tu zini. Ja tu nezini, tu tur neesi.
Intervijā ir viena epizode, kas to paceļ virs ierastas žurnālistikas. Admine uzdod jautājumu par pēdējo maltīti pirms nāves. Ulmanis nekavējoties piesauc Stīvena Kinga stāstā balstīto Franka Darabonta filmu “Zaļā jūdze”: notiesātajam jautā, ko viņš vēlas paēst pēdējo vakaru, un liels, laipns vīrietis, kurš nav vainīgs, lūdz sargu, vai viņa sieva nevarētu upcept kūciņas, kā mama cepa. Ulmanis šo epizodi stāsta klusi, un teksts beidzas ar teikumu iekavās, ko žurnāliste acīmredzami ilgi svērusi: “Juris Ulmanis raudāja.”
Šī iekava ir vissvarīgākā šajā tekstā. Admine to neizceļ, nekomentē. Tā vienkārši stāv tur, iekavās, mazliet atvainojošās iekavās, it kā atzīstoties, ka tā nav bijusi iecerēta intervijas daļa. Tomēr tas ir teksta centrs. Viss pārējais, visa bagelu un cream soda taksonomija, grilla rituāls vīriešu vidū, Ala Pačīno fotogrāfija pie Torņa sienas, kas saistās ar “kaut ko” viņa dzīvē: tas viss bijis ceļš uz šo iekavu. Cilvēks domā par ēdienu un nonāk pie nāves. Cilvēks domā par nāvi un nonāk pie mātes kūciņām. Tas ir pietiekami universāls kustības veids, lai to neatkarīgi fiksētu jebkurā civilizācijā.
Admine to saprot intuitīvi, nevis analītiski. Viņas jautājumi nav īpaši smalkjūtīgi, saruna dažreiz izkritis ārpus kontroles (karaoke pauze Nikolasa kāzu dēļ, kuru viņa godīgi pieraksta), bet kopsakarā tas viss strādā. Neregulētā saruna rada telpas, kurās šādi momenti var gadīties. Ja intervija būtu bijusi strikti strukturēta, raudāšanas iekava nekad nebūtu parādījusies.
Kas šo tekstu padara lasāmu arī tagad, gadu desmitiem pēc publicēšanas, nav Ulmaņa personība vai viņa amats vai restorāna Tornis liktenis. Tas ir kaut kas vienkāršāks: cilvēks, kurš nejauši atbild godīgi. Ulmanis nav gatavs pateikt kaut ko gudru par ēdienu un kultūru. Viņš runā par Ņujorku, jo Ņujorka viņam garšo. Viņš runā par sievasmātes kotletēm, jo tās garšo vēl vairāk. Un tad Admine uzdod nepareizo jautājumu, vai pareizo, un intervija pārvēršas par kaut ko citu.
Šādi teksti Latvijas presē kļūst retāki. Ne tāpēc, ka pazuduši cilvēki, kuri varētu runāt šādā veidā, bet tāpēc, ka žurnālistika ir iemācījusies izvairīties no brīžiem, kad aizkars atvelkas. Tas prasa laiku, klusumu, gatavību palikt par vienu jautājumu ilgāk nekā nepieciešams. Admine palika. Tas ir redzams.