Kārls Ūve Kneusgors. „Mana cīņa. 1. grāmata”. Farrar, Straus and Giroux, 2013.
Grāmata sākas ar nāvi. Precīzāk: ar Kneusgora pārdomas par to, kāpēc mūsdienu sabiedrība nāvi slēpj, novirza to slimnīcu koridoros un aprūpes iestādēs, kamēr vēl pirms simt gadiem mirušo ķermeņi gulēja mājas istabās, redzami un pieejami dzīvo pasaulei. Šī ievadpārdoma nav filozofisks ievadfragments, bet gan darba atslēga: viss, ko Kneusgors rakstīs sekmīgajos seši sējumos, būs mēģinājums atgriezt redzamībā to, ko mēs parasti slēpjam, tostarp pašu sevi.
Pauls Bankovskis, kurš latviešu lasītājus iepazīstinājis ar šo grāmatu, norāda uz tās pievilcības pamatu precīzi: Kneusgors raksta kā pieaudzis cilvēks, kas apzinās zaudētos un vēl nesasniegt iespējamos mērķus, bet nav sev licis aizliegumu ticēt. Šo novērojumu vērts attīstīt tālāk, jo tas paskaidro ne tikai pievilcību, bet arī grāmatas literāro mehānismu.
Kneusgors pieder tai reto autobiogrāfu saimei, kas atsakās no atcerēšanās kā žanra privilēģijas. Viņš neraksta no drošas distancētas pozīcijas, kurā viss jau noticis un tagad tiek sakārtots loģiskā retrospekcijā. Viņa laiks ir ne-sakārtots: bērnības epizodes, laulāšanās diena, tēva nāve un dzeršana, pirmie rakstīšanas mēģinājumi uzreiz pret vienu otru, bez hierarhijas. Lasītājs nevar sateikt, kurš brīdis bijis „galvenais”. Šī atteikšanās no atmiņas kā strukturēta darba ir Kneusgora lielākā provokācija, jo tā apšauba visu autobiogrāfiskās prozas solījumu: ka dzīvi var izprast, to aprakstot.
Salīdzinājums ar Bruno Šulcu šeit nav nejauš. Šulca prozā ikdienas priekšmeti, tēvs, kanēļu veikali, pastāv bez paskaidrojuma, ar savu nepārskatāmo pašpietiekamību. Kneusgors dara ko līdzīgu ar laiku: viena rīta apraksts, kurā viņš kā astoņgadīgs zēns klausās televizoru un baidās no tēva soļiem koridorā, aizņem vairāk vietas nekā gadiem ilgas izglītības vai darba apraksts, jo tai rītā kas īsts notika, lai arī Kneusgors pats nespēj pateikt, kas tieši. Šī proporciju inversijai, kas ārēji šķiet nesakārtotība, patiesībā ir precīza fenomenoloģiska apzinīgums: rakstīt tik daudz, cik pieredze prasīja, nevis tik daudz, cik naratīva ekonomija atļautu.
Tituls, patapināts no Hitlera, ir acīmredzams provokācijas gājiens, un Bankovskis to min pareizi kā gaumes jautājumu. Tomēr tituls darbojas arī kā norāde uz grāmatas patieso tematu: ne cīņa pret kādu vai par kaut ko, bet cīņa pret paša dzīves faktiskumu. Kneusgors cīnās pret to, ka dzīve notiek lēni, bez dramaturģijas, caur rutīnu un mazām vilšanās reizēm un reti kad izcilu prieku. Šo faktiskumu viņš negrib idealizēt, bet negrib arī no tā novērsties. Šī divkāršā atteikšanās, atteikšanās gan no idealizācijas, gan no cinisma, ir Kneusgora ētikas kodols.
W. G. Zēbalds, kura grāmatas Kneusgors lasījis un publiski atzinis, iet cauri pagātnei ar melankolu distanci, ko nosaka zināšana, ka viss jau zaudēts. Kneusgors nav melanholisks. Viņa tonis ir brīžiem noguris, brīžiem saniknots, bet gandrīz nekad nožēlas pilns. Tēva alkoholisms un nāve pirms nozīmīgākās vecumdienas tiek aprakstīts ar skarbumu, ko lasītājs var sajust fiziski: pusdienojot virtuves galdā, kurā tēvs mira, kārtojot mantas, tīrot un atkārtoti tīrot istabas, kuras saimnieks bijis. Šie rīkošanās žesti nav simboli; tie ir vienkārši tas, kas tad bija jādara.
Pirmajā sējumā vairākas reizes parādās jauna rakstnieka Kneusgora versija, kas sēž pie rakstāmgalda un nespēj uzrakstīt neko derīgu. Šī meta-dimensija citā rokās kļūtu par literāru vingrošanu, Kneusgors to tur sauszemes tuvumā. Rakstnieks, kas raksta par nespēju rakstīt, ir tik vecs paņēmiens, ka par to jau Tomass Bernhards rakstīja ar izsmejošu pretpatikas pilnumu. Kneusgors šo paņēmienu neattīra no ironijas, vienkārši to novieto blakus pārējiem faktiem: šāda lieta arī notika, arī šis bija kāda rīta saturs.
Bankovskis atzīmē, ka viņu pie grāmatas piesaistīja Kneusgora balss esejās par Breiviku. Šī norāde uz esejistisko balsi kā ticamības garantu ir produktīva. Kneusgora prozas tonis ir esejistiski kontemplatīvs, nevis notikumu virzīts. Grāmata progresē nevis caur sižeta attīstību, bet caur uzmanību, un uzmanība šeit nav meditācija, bet gan darbs: skatīties ilgāk, nekā ērti, palikt pie sīkuma, kas sākotnēji šķita bez nozīmes, un atzīt, ka tieši tur kaut kas slēpjas.
Tas, ko Kneusgors parāda ar pirmo sējumu, ir lasīšanas pierādījums: ka cilvēka dzīve, rakstīta bez aizsargājošas ironijas un bez pievilcīgas stilizācijas, ar parastajiem proporciju pārkāpumiem un bez apsolītas noslēguma izpratnes, var turēt uzmanību četrsimt piecdesmit lappusēs. Šis ir mazs, bet ne mazsvarīgs rezultāts, jo tas apšauba literatūras teorijas pieņēmumu, ka stāstam vajadzīga forma. Varbūt vajadzīga tikai pietiekama godīgums pret materiālu.