Rihards Bargais. „Tenkas”. Rīga: Ascendum, 2012.
Ilmārs Šlāpins savā lasījumā pareizi novērtē šīs grāmatas dīvaino priekšvēsturi: piecus gadus ilgušais tiesas process, kura centrā bija jautājums, vai literāra anekdote var aizskart personas godu un cieņu, ja tajā aprakstītais nekad nav noticis. Šlāpins to nosauc par “laikmeta liecību”, un es tam pievienošos ar vienu precizējumu: grāmata nav tikai liecība par kādu juridisko absurdu, tā ir liecība par to, kādu vietu literārs teksts ieņem sabiedriskajā domā, kad viņš aizmirst, kas literatūra ir.
Tiesas process ap „Tenkām” atgādina kādu Kafkas administratīvā romāna ainu, kurā procesa dalībnieki ar augstāko juridisko izglītību apspriež, vai māksliniecisks izdomājums var būt patiess vai nepatiess. Jautājums pats par sevi ir absurds un tādēļ ieguvis savu cieņu. Literāra anekdote nav avīzes ziņa. Tā nepretendē uz faktu statusu, neprasa pārbaudi, neaptver notikušo. Tās materija ir cita: kohērence, ritms, atpazīstamība, spēja noslīpēt kādu atziņu līdz knupim. Bet tiesā faktu un izdomājumu atšķiršana izrādījās sarežģītāks uzdevums, nekā varēja gaidīt.
Šlāpins piemin, ka grāmatā vairs nav “strīdīgās anekdotes”, un apraksta šo iztrūkumu kā “zaigojošu caurumu”. Tēls ir precīzs. Iztrūkums kā pastāvīgas klātbūtnes pazīme ir zināma arī literatūrā ārpus juridiskiem gadījumiem. Bruno Šulca Kaneļveida veikalos teksts ir pilns ar iztrūkstošiem centriem, tēviem, kas izgaist, priekšmetiem, kas vairs nav tie, par ko viņi izliekas. Arī Sebals Saturna gredzenos veido stāstu ap tukšumu un neiespējamu rekonstrukciju. „Tenkās” šis iztrūkums nav estētisks princips, tas ir juridisks paliekatums, bet tas iedarbojas kā estētisks elements, jo lasītājs, zinot grāmatas priekšvēsturi, to jūt visā laikā.
Ko “Tenkas” piedāvā bez šī priekšvēstures? Šlāpins raksta par “noslīpētiem un kontemplatīviem tekstiem”, par žanru, kas novests “līdz zināmai robežai”. Šī robeža ir interesantākā lieta, ko viņš piemin, un viņš to neatvērj tālāk. Es to papildinātu šādi: anekdote kā žanrs ir precīzās ekonomijas forma. Tai ir atļauts savākt vienā punktā daudz, bet viņas enerģija atkarīga no tā, cik tā spēj atteikties. Šajā ziņā labā anekdote ir tuvāka sonētam vai epigrammai nekā humoristiskam stāstam: abu centrā ir iecirtums, nevis izklāsts.
Bargā tekstos šis iecirtums ir jūtams pat tur, kur temats šķiet mazs vai ikdienišķs. Šlāpins nemin konkrētus piemērus, bet raksta par “gaišumu un vieglumu”, ko grāmata saglabā fiziskās lietošanas laikā. Grāmatas ārējā forma, formāts, papīrs, iesējums, kas ļauj to ielikt kabatā un vazāt apkārt, bez bailēm, ka tā salauzīsies, nav dekoratīvs novērojums. Mazais formāts nav tikai ērts, tas ir tematisks. Grāmata, kas runā par sīkām lietām (tenkām, anekdotēm, ikdienas muļķībām), ir iesieta kā kaut kas, ko drīkst pazaudēt kabatā starp atslēgām un tramvaja biļeti. Lichtenbergs savus Graudenbuchus pierakstīja nelielos klades formātos, kurus var aizvērt vienā rokā. Sīkās formas privilēģija ir tā, ka tā nekad nav pārāk nopietna pati ar sevi.
Bet tiesneši domāja savādāk. Un tieši šī pretestība, starp sīkās formas vieglumu un juridiskās mašīnas smagumu, ir tas, ko “Tenkas” vēsture atklāj visspilgtāk. Kad institūcija cenšas uzlikt atbildību par izdomājumu, tā atklāj kaut ko par savu izpratni par to, kā valoda darbojas: valoda ir fakts, vārds ir apgalvojums, apgalvojums ir atbildība. Literatūra, no šī viedokļa, nav atšķirīgs valodas veids; tā ir tikai vēl viena komunikācija ar paplašinātām soda iespējām.
Šo izpratni ir vērts uzturēt prātā, lasot latviešu literatūras tiesvedību vēsturi plašākā kontekstā. Bargā gadījums nav vienīgais, kurā tiesa ir saskārusies ar jautājumu par literāru izdomājumu un apmelošanu, bet tas ir retais, kurā žanra jautājums nonāca centrā tik skaidri. Cik tālu var iet žanra konvencija kā aizsardzība? Anekdotes gadījumā atbilde ir piesardzīga: daļēji.
Grāmata kā fizisks priekšmets, par ko Šlāpins raksta ar acīmredzamu pieķeršanos, paliek kā apliecinājums tam, ka teksts izturēja. Iespiests, kabatā ieliekams, ar lappusēm, kas drīkst aizlocīties. Zaigojošais caurums tur, kur anekdote bija, atgādina, ka iztrūkums arī ir izvēle, un dažkārt tas ir godīgākais veids, kā piefiksēt, kas noticis.