Karls Gustavs Jungs. „Sarkanā grāmata. Liber Novus”. W.W. Norton & Co, 2012.
Karls Gustavs Jungs „Liber Novus” rakstīja no 1913. līdz 1930. gadam. Sešpadsmit gadi kaligrāfiskā rokrakstā, ar roku veidoti miniatūru gleznojumi uz pergamenta, teksts, ko viņš pats nekad nepublicēja un kura eksistence bija zināma tikai tuvākajam lokam. Pētniekiem tas kļuva pieejams septiņdesmit gadus pēc uzrakstīšanas; faksimila izdevums iznāca vēlāk, 2009. gadā; tagad ir arī lasāma versija mākslīgās ādas vākos, piemērota naktsskapīšiem, kuros jau atrodas Ekhart Tolle un Hermans Hese.
Ilmārs Šlāpins savā lasījumā šo grāmatu iekļauj plašākā 20. gadsimta sākuma parādībā: Helēnas Rērihas kanālistiskie teksti, Alistera Kroulija maģiskie rokraksti, Artura Konana Doila spiritisms. Šlāpins raksta ar zināmu ironiju, kas ir pamatota, un viņa novērojums par laikmeta „pusslepus rakstīšanas” modi ir precīzs. Taču šis konteksts vienlaikus ir arī reducējošs. Tas Jungu nostāda blakus Kroulijam tā, it kā diferenciācija nebūtu nepieciešama, it kā abu nošķiršana būtu tikai akadēmiskas gaumes jautājums, nevis saturisks.
Diferenciācija tomēr ir nepieciešama.
Kroulijs rakstīja, lai pārliecinātu citus par savu īpašo statusu. Rēriha rakstīja, lai nodotu skolotāja vārdus tālāk. Jungs rakstīja, lai saprastu, kas ar viņu notiek, un šo saprašanu viņš ne reizi nav pasludinājis par universālu atklāsmi. „Liber Novus” ievadā viņš skaidri norāda: tas ir personisks dokuments, nevis mācības teksts. Starpība ir metodiska. Kroulijs producē autoritāti. Jungs producē materiālu, no kura vēlāk izaugs „Psiholoģiskie tipi”, „Dvēseles struktūra un dinamika”, vēlā „Mysterium Coniunctionis”. „Liber Novus” nav Junga kulminācija, tas ir Junga laboratorija.
Bet kas notiek šajā laboratorijā? Šlāpins min divus grāmatas tēlus: Eliju un Salomi, kuri vēlāk pārtop par Filemonu un animu. Tas ir precīzs kopsavilkums, bet tas atstāj malā to, kas grāmatā ir visiznervozinošākais, proti, žanrisko neskaidrību. „Liber Novus” ir vienlaikus dienasgrāmata, vīziju pieraksts, alegoriska proza un teoloģisks traktāts. Tas ir rakstīts tā, kā Džons no Patmosas rakstītu, ja būtu lasījis Gēti un Nīči, bet nevēlētos atklāt, kurš no viņiem viņu vairāk ietekmējis. Teksts svārstās starp „es to piedzīvoju” un „es to izdomāju”, un šī svārstīšanās ir tieši tā zona, kurā psiholoģiskā teorija un literārā fikcija vēl nav savstarpēji nošķirtas.
Šajā ziņā „Liber Novus” ir unikāls 20. gadsimta eiropietis. Tas ir radniecīgs Rilkes „Maltes Lauridsa Brigges piezīmju grāmatai” (1910) un Hofmanštāla „Čandos vēstulei” (1902). Abos tekstos kāds raksta, jo valoda ir zaudējusi spēju aprakstīt iekšējo dzīvi ar ierastiem līdzekļiem, un vienīgais veids, kā tomēr turpināt, ir ieslīdēt kaut kur starp autobiogrāfiju un mītu. Jungs šo pašu spiedienu risina ar precīza, pat pedantiska atšifrēšanas žestu: katrai vīzijai ir savs komentārs, katram tēlam ir savs psiholoģiskais ekvivalents. Taču komentārs ne vienmēr aptver vīziju. Bieži vien tas tikai demonstrē, cik grūti Jungam bija pašam izturēt to, ko viņš bija uzrakstījis.
Šeit rodas metodisks jautājums, ko Šlāpina lasījums neizvirza, bet kas šķiet neaizgājams: vai „Liber Novus” vispār ir lasāms bez Junga pārējo darbu konteksta? Grāmatas faksimila izdevuma ievadu sarakstījis Sonu Šamsadani, kurš ir pavadījis gadus Junga arhīvā. Šamsadani norāda, ka grāmata nav enklavizējama ne kā literatūra, ne kā klīniska piezīmju grāmata. Tas ir precīzi. Taču no tā izriet neērtīga sekas: lasītājs, kurš pirkst mākslīgās ādas versiju, jo viņam patīk Jungam piedēvētās citātu kartītes, šo grāmatu nesaņems. Viņš saņems tekstu, kas viņam šķitīs vai nu brīnišķīgi mistisks, vai garlaicīgi arhaisks, un abos gadījumos viņš sapratīs maz.
Tas nav arguments pret lasīšanu. Tas ir arguments par to, kāds lasītājs šai grāmatai ir nepieciešams, un kā audzināt šādu lasītāju. Šlāpins savā nobeigumā pamet joku: „ir ko palasīties.” Joks ir labs. Bet zem tā ir reāls jautājums par to, ko latviešu lasītājs šogad spēs darīt ar šo tekstu.
Manis aizdomājošākais brīdis lasot Šlāpina recenziju bija viņa frāze par „katra sevi cienoša kolektīvās apziņas arhetipu lietotāja naktsskapīti.” Izteiciens ir ass un precīzs, un tas fiksē reālu kultūras problēmu: Junga jēdzieni ir kļuvuši par populārkultūras instrumentārijumu tā mērā, ka pati grāmata, no kuras šie jēdzieni izauguši, izskatās pēc ekscentriskas pielikuma. Arhetips, anima, kolektīvā bezapziņa, ēna: šie termini cirkulē, bet tekstam, kurā Jungs tos sākotnēji satikās ar paša piedzīvoto, ir bijis slēgts vāks.
Tagad vāks ir vaļā. Tas nozīmē, ka ir iespēja lasīt nevis Jungu kā sistēmu, bet Jungu kā cilvēku, kurš no 1913. gada decembra nezināja, vai viņš kļūst traks vai gudrāks par visiem, kas bija bijuši pirms viņa, un kurš turpināja rakstīt, jo rakstīšana bija vienīgā metode, ar kuru šo jautājumu varēja saglabāt atklātu. Tas ir viens no retajiem gadījumiem, kad teorijas izcelsme ir redzama kā rēta, ne kā triumfs.