Renē Dekarts. „Meditācijas par pirmo filozofiju”. Tulkojis Arnis Rītups. Rīga: Liepnieks&Rītups, 2008.
Grāmata izskatās pēc tā, ko satur. Melna kastīte ar divām melnām grāmatzīmju stīdziņām, Liepnieka&Rītupa izdotās *Meditācijas* ir pašpietiekamas kā pats Dekarts savā laikā. Uldis Tīrons, komentējot šo izdevumu, piemin domātāju, kurš lieliski zināja, kas viņam jādara, un kurš vienmēr atrada sev piemērotu vietu gan pilsētā, gan laukos, lai neviens netraucētu vienatni pārdomās. Grūti neapstiprināt šo novērojumu. Dekarts ir viens no nedaudzajiem Eiropas filozofijas vēstures domātājiem, kura biogrāfija izskatās pēc apzinātas metodes īstenošanas, nevis pēc stihijas.
Iespaidīgais sējums satur tekstu trīs valodās: latviešu, franču un latīņu. Tas nav tikai filologu greznums. Tas nozīmē, ka Dekarta arguments atrodas šajā izdevumā divkārtīgā veidā: kā Rītupa tulkojums un kā oriģinālais teksts, ar kuru tulkojumu var salīdzināt. Latīņu versija, *Meditationes de Prima Philosophia*, publicēta 1641. gadā, ir kanoniskā; franču versija parādījās drīz pēc tam. Abu klātbūtne vienā sējumā rada lasīšanas pieredzi, kas atšķiras no parastā filozofiskā teksta lasīšanas. Šeit teksts neizliekas par caurspīdīgu. Tas atgādina, ka starp lasītāju un argumentu vienmēr atrodas valoda.
Dekarta arguments, kas caurvij visas sešas meditācijas, ir pazīstams pat tiem, kas filozofiju nav lasījuši. *Cogito ergo sum*. Domāju, tātad esmu. Taču pazīstamība ir bīstams filtrs. Tā ļauj šķist, ka tekstu jau zina, pirms to lasījis. Kas patiesībā notiek pirmajā meditācijā, pirms *cogito* tiek sasniegts, ir radikālas šaubas modelis, kas pēc rūpīgākas lasīšanas izrādās vairāk satraucošs, nekā filosofijas vēstures mācību grāmatas parasti norāda. Dekarts neapšauba tikai maņu uzticamību. Viņš apšauba to, ka vispār var atšķirt nomodu no sapņa. Viņš apšauba, vai nav tā, ka kāds varens ļaunais gars (*genius malignus*) nav pastāvīgi maldinājis viņa spriedumus par visu, arī par matemātiku un loģiku. Šī hipotēze nav retoriska. Dekarts to lieto kā instrumentu, lai noskaidrotu, kas paliek pāri, kad visu atņem.
Paliek domāšana. Tieši tā, un tikai tā. „…lai mani maldina, kas vien spēj, tas tomēr nekad nepanāks, ka es esmu nekas, kamēr domāšu, ka es kaut kas esmu.” Šis ir viens no retajiem filozofijas tekstiem, kur arguments izskatās nevis kā secinājums no priekšnosacījumiem, bet kā atklājums. Lasot to latviski Rītupa tulkojumā, nerodas sajūta, ka kaut kas ir pazaudēts tulkošanas gaitā. Tas ir nozīmīgs tulkotāja sasniegums, jo Dekarta latīnis nav smagais sholastiskais latīnis, taču tā nav arī literāra proza. Tā ir precīzas domāšanas latīnis, kas prasa ekvivalentu precizitāti mērķvalodā.
Eiropas filozofijā Dekarta loma ir strukturāla. Viņš nav tikai vienas doktrīnas autors. Viņš ir pozīcija, pret kuru visi nākamie domātāji ieņem attieksmi. Kants pārveido viņa transcendentālo tēmu. Hjūms apstrīd viņa cēlonības koncepciju. Huserls *Kartēziskajās meditācijās* tiešā veidā atgriežas pie *Meditācijām*, mēģinot izveist pirmās personas fenomenoloģiju no tā paša *cogito* punkta. Pats Dekarts šo centrālo lomu, šķiet, apzinājās: trešajā meditācijā, pēc tam kad *cogito* ir nodibināts, viņš mierīgi pierāda Dieva esamību ar argumentu, kas balstīts tieši uz jau nodibināto. „Ar to vien, ka es pastāvu un ka manī ir kāda vispilnīgākās būtnes, tas ir, Dieva, ideja, tiek pavisam acīmredzami pierādīts, ka arī Dievs pastāv.” Mūsdienu lasītājam šis pāreja no *cogito* uz Dieva pierādījumu var šķist pārsteidzoša. Taču tā ir jālasa savā kontekstā: Dekarts nav mistiķis, viņš ir matemātiķis un jurists, kurš apstrādā filozofiskos jautājumus ar tādu pašu metodiskumu, ar kādu risinātu ģeometrisku uzdevumu.
Šāda pieeja filozofiskajam darbam ir viena no lietām, par ko Tīrons raksta ar nelieptu simpātiju. Dekarts zina, ko dara. Metodiskais skepticisms, meditācijas secība, *cogito* kā pamats, Dieva esamības pierādījums kā garants par ārpasaules patiesumu, un pēcāk, sestajā meditācijā, ķermeņa un dvēseles attiecību problēma: tas ir arhitektoniski konstruēts arguments, nevis aforismu krājums. Šis arhitektoniskums atšķir *Meditācijas* no cita veida filozofiskas rakstīšanas. Tas nav Paskāla fragmentārisms. Tas nav Montēņa eseisms. Tas ir sistēma, kas veidota no iekšpuses uz āru, no vienas neapstrīdamas pozīcijas.
Latviešu lasītājam šis izdevums piedāvā kaut ko vairāk par vēl vienu tulkojumu. Filozofiskā klasika latviešu valodā ir neliela kopa. Rītupa tulkojums *Meditācijām* nozīmē, ka viens no Eiropas filozofijas pamattekstiem tagad ir pieejams valodā, kurā par filozofiju var domāt metodiski, nevis tikai ar skolotāja starpniecību. Tā ir atšķirība starp zināšanu par tekstu un iespēju to lasīt. Izdevuma noformējums, precīzais tulkojums, trīs valodu versiju klātbūtne vienuviet: kopā tas veido instrumentu darbam, nevis suvenīru. Melna kastīte ar stīdziņām, klusums pie kamīna, arguments, kas tur sevi pats. Tas ir pietiekami.