Mārtins Makdona. „Reiz Brigē” (In Bruges). 2008.
Brigē var palikt iestrēdzis. Tas nav teikts metaforiski: pilsēta ir tik pilnīga savā viduslaicīgajā izveidotībā, savos kanālos un bruģakmens laukumos, ka ārpasaule no tās skatupunkta izskatās mazliet neīsta. Mārcis Ošiņš savā lasījumā pareizi pamana, ka tieši šī pilsētas telpa dod abiem galvenajiem varoņiem to, ko Losandželosa vai Londona nevarētu dot: vietu, kur pastāvēt kā pilnīgiem. Algoti slepkavas Rejs un Kens uz Brigē bruģakmeņiem nekļūst simboliski vai alegoriski. Viņi vienkārši ir, ar visu savu svaru.
Makdona, kuru mēdz uzlūkot kā ironisku drāmatisko komiķi, te strādā ar precīzāku instrumentu. Filma atsakās no žanra refleksijas, ko varēja gaidīt no slepkavu komēdijas, un tā vietā piedāvā kaut ko grūtāk nosaucamu: morālu kosmēdiju tās senākajā nozīmē, kur ļaundariem ir goda kodekss un goda kodeksam ir nedziedināmas plaisas. Harijam, ciniskajam priekšniekam, ir savi principi. Renam arī. Renam principi ir nevietā, jo viņš negaidīti nošāvis bērnu, un no tā brīža viņa iekšējā loģika sabrūk pati sevī, neatstājot ne glābjošas ironijas, ne izšķirošas skaidrības.
Ošiņš raksta par goda kodeksa absurdo selektivitāti kā par kaut ko uzjautrinošu un tad traģisku. Tas ir precīzs novērojums, tomēr es gribētu tam pievienot vēl vienu dimensiju: šī selektivitāte nav Makdonas ironiski konstruēta, tā ir cilvēciski patiesa. Cilvēki ar šausmīgiem darbiem bieži vien ir arī cilvēki ar ļoti konkrētiem, ļoti nopietniem principiem, un tieši šī kombinācija rada nevis komisku disonansi, bet gan kaut ko tuvāku klasiskajai traģikas shēmai: varoni, kurš iet bojā tieši tāpēc, ka viņa principi ir reāli un neelastīgi.
Brendana Glīsona atveidotais Kens šajā ziņā ir filmas neparedzētais centrs. Viņš ir vecākais no abiem, un viņam Brigē patiesi patīk. Viņš iet uz baznīcām, skatās uz gleznām, ar laipnumu uzrunā pilsētnieces. Šī patika nav ironiska, tā nav arī sentimentāla. Tā ir gandrīz fenomenoloģiska, ja varu atļauties šo vārdu vienu reizi: Kens uztver pilsētu tieši, bez starpnieka. Kolina Farela atveidotais Rejs to nespēj, jo viņam pilsēta ir sods, un sods nevar būt baudāms bez vainas izjūtas. Šie divi skatījumi uz vienu un to pašu Brigi rada filmas galveno spriedzi daudz efektīvāk nekā jebkura sižetiska komplikācija.
Viesnīcniece, ko Ošiņš piemin kā kaut ko humoristisku, mani interesē vairāk. Viņas lūgums, lai varoņi pārstāj vicināties ar ieročiem un dodas mājās, ir precīzi tas, ko arī mēs, skatītāji, šajā brīdī vēlamies: lai viss šis absurdais spēks tiktu noliekts malā, lai cilvēki atgrieztos parastajā dzīvē. Makdona atstāj šo vēlmi neapmierinātu. Mājās doties nav iespējams ne slepkavām, ne skatītājam, kurš jau ir iesaistīts šajā loģikā. Brigē ir kļuvusi par absolūtu telpu, no kuras izeja eksistē tikai virzienā uz nāvi vai atmiņu.
Ir vērts salīdzināt šo telpu ar citām eiropejiskajām pilsētām Honolulu kino tradīcijā. Vims Venderss savā brīvajā periodā arī meklēja pilsētas, kurās laikam ir cita struktūra, telpas, kur pagātne un tagadne eksistē vienlaikus. Brigē pie Makdonas darbojas līdzīgi, tomēr ar vienu būtisku atšķirību: tā nav nostalgiska. Tā ir bīstama. Pilsētas skaistums ir tieši tas, kas padara nāvi tajā tolka panesamu. Nav nejaušība, ka Harijs, kurš nekad pirms tam tur nav bijis, tūlīt saprot, ka Brigē ir vieta, kur mirt ar cieņu. Viņa morāle ir šausmīga, bet estētiskā intuīcija ir precīza.
Makdona filma bieži tiek lasīta kā žanra spēle, kā melnā komēdija ar emocionālu dziļumu. Šis lasījums ir pareizs, bet tas apstājas par agru. Patiesais jautājums, ko filma uzdod, nav par žanru vai tonāli, bet par to, vai morāle bez metafizikas ir vispār iespējama. Rejs, Kens un Harijs visi dzīvo saskaņā ar stingriem iekšējiem likumiem, no kuriem neviens nav pārkāpjams. Nevienam no šiem likumiem nav ārēja pamatojuma: nav Dieva, nav sabiedrības sprieduma, nav atpestīšanas. Ir tikai pats princips un tā sekas. Filozofiski tas ir tuvāk Kanta pienākuma ētikai, nekā jebkam citam, tikai izsists no jebkāda racionāla konteksta un ievietots belgiskā viduslaiku pilsētā starp bezkaunīgiem tūristiem un vientuļiem kanāliem.
Skatoties šo filmu otreiz, pārsteidzošākā lieta nav sižeta izstrāde vai dialogi, lai gan tie ir lieliski. Pārsteidzošākā lieta ir tas, cik precīzi Makdona zina, kad nerunāt. Ir mirkļi, parasti pēc kādas ekscentriski smieklīgas ainas, kad kamera vienkārši paliek uz sejas vai uz pilsētu, un tajā klusumā viss, kas tikko bija jocīgs, pārvēršas par kaut ko citu. Par ko tieši, filmā netiek pateikts. Un tieši šī noklusēšana ir vieta, kur Brigē kā telpa veic savu galveno darbu: tā aizpilda klusumus ar vecumu, ar akmeni, ar ūdeni, un tas izrādās pietiekami.