T. S. Eliots. „Dzeja: Apkopotie un neapkopotie dzejoļi” (1. sēj.); „Praktiskie kaķi un citi dzejoļi” (2. sēj.). Red. Christopher Ricks un Jim McCue. Baltimora: Johns Hopkins University Press, 2015.
Divas grāmatas, vairāk nekā divi tūkstoši lappušu, viens dzejnieks. Ieva Lešinska *Times Literary Supplement* atzinumu min bez ironijas: šis divsējums ir gada grāmata, un viņa nebrīnītos, ja sekotu vēl daudz citu cildinājumu. Es gribētu šo ainu precizēt, jo cildinājums šajā gadījumā ir pelnīts, taču arī neparasts. Monumentāla filoloģiska aparāta veltīšana dzejniekam, kura reputācija balstās uz gaužām nelielu tekstu skaitu, ir kultūras parādība pati par sevi.
Lešinska min skaitļus, un skaitļi ir reibinoši. Anotāciju un komentāru attiecība pret teksta lappusi esot 8:1. Pirmajā sējumā pāri par 1300 lappušu, otrajā tuvu pie 670. Redaktori Kristofers Rikss un Džims Makjū strādājuši gadus desmitiem; izdevums kļuva iespējams tikai pēc Eliota otrās sievas Valerijas nāves. Vēstules jau sakopotas sešos sējumos, prozai atvēlēti astoņi. Šim projektam gala nav redzams.
Taču šeit ir jautājums, kuru Lešinska pieklājīgi apiet, bet kuru ir vērts uzdot tieši: kas notiek, kad filoloģija pārsniedz dzejoli? Kad komentārs ir astoņas reizes biezāks par tekstu, kurš no tiem ir centrā?
Atbilde, manuprāt, ir piesardzīga „daļēji”. Eliota gadījumā aparāts ir īpaši attaisnojams, jo viņa dzeja ir būvēta no slāņiem, kas to prasa. „The Waste Land” bez aparāta ir lasāms, bet nepilnīgi. Eliota citāti no Dantes, Šekspīra, Baudelēra, upanišadām nav dekorācija; tie ir struktūra. Cilvēks, kurš neatpazīst Terēzija vai nezina, ka Madame Sosostris ir Hekslija parodijas atbalss, lasa citu dzejoļu nekā tas, kurš atpazīst. Šajā ziņā Riksa un Makjū darbs nav aparāts virs teksta, bet teksta paplašinājums. Lasīt komentāru nozīmē lasīt Eliotu.
Tomēr ir arī otra puse. Lešinska godīgi atzīst: liela daļa šeit publicēto dzejoļu ir tādi, par kuriem ir skaidrs, kāpēc Eliots tos vairījās publicēt. Dažus no tiem viņš apzināti atstāja pie malas, nevis aizmirsa. Filoloģiskā pilnīguma vārdā izdevums tos tomēr ietver, un šeit parādās pretrunīgais brīdis. Kopoto rakstu loģika ir arhīva loģika: viss ir pelnījis glabāšanu. Autora loģika bieži vien ir pretēja: kāds teksts ar laiku neko nenozīmē, un labāk to neizrādīt.
Bruno Šulcs šo jautājumu neatrisināja, jo viņam nebija laika to risināt; viņa manuskriptus glabāja citi un glabā vēl joprojām. Kafkas gadījums ir klasiskais: Makss Brods neizpildīja drauga gribu, un mēs esam pateicīgi, vienlaikus zinot, ka Kafka nebūtu pateicīgs. Eliots nav Kafka, un viņa neizdevumi nav „Pils” vai „Amerika”. Bet princips ir tas pats: starp dzejnieka gribu un pētnieciskās pilnības prasību pastāv spriedze, kuru nevar atrisināt, vienkārši nolemjot, ka pēcnāves liecība ir svarīgāka par dzīves laikā pieņemtajiem lēmumiem.
Latvijā šo jautājumu pazīst labi. Uldis Bērziņš un Knuts Skujenieks abi piedzīvoja laikmetus, kad teksti tika glabāti vai slēpti ar apzinātu nodomu. Padomju gados saglabātais fragments, kura autors to neredzētu iespiestā veidā, bija cita veida teksts nekā tas, kas tika apzināti nodots lasītājiem. Atšķirība starp „saglabāts” un „publicēts” šajā kontekstā ir politiska un estētiska vienlaikus. Riksa un Makjū izdevums šo atšķirību neuzsver, jo anglosakšu filoloģijai tā parasti nav problēma. Taču Eliota gadījumā tā tomēr ir.
Lešinska raksta par „eleganto angļu valodu un mīlestību pret Eliotu” kā par redaktoru galveno ieguldījumu. Šis formulējums ir pareizs, bet arī mazliet uzmanīgi izvēlēts. Mīlestība pret autoru ir laba filoloģijas priekšnoteikums, taču arī tās risks. Mīlošs redaktors reizēm nespēj izlasīt tekstu, kuru autors gribēja atstāt neizlasītu. Tas, ka šis izdevums tiks uzskatīts par „definitīvo Eliotu” ilgus gadus, kā Lešinska pareģo, vienlaikus nozīmē, ka šī izvēle attiecībā uz iekļaušanu un izslēgšanu arī kļūs definitīva. Nākotnē lasīsim Eliotu tā, kā Rikss un Makjū nolēmuši, ka tas ir lasāms.
W. G. Zebaldss savulaik rakstīja par arhīvu kā par vietu, kurā pagātne netiek saglabāta, bet konstruēta. Apkopoto rakstu sējums ir konstruktīvs akts: tas izlemj, kas ir dzejnieks, ne tikai ko viņš uzrakstīja. Lešinskas aprakstītais „Eliota projekts” šajā ziņā ir vairāk nekā filoloģija. Tas ir Eliota kā kanoniska figūras pārdefinēšana, kurā ietilpst gan slavenie, gan tikko parakstāmie panti, gan komentāri, kas paskaidro to, ko pats dzejnieks, iespējams, gribēja atstāt neskaidrā.
Tas nav pārmetums. Tas ir apraksts. Un Lešinskas lasījums, kurš šo visu atzīst ar cieņu un bez lieka patosa, ir precīzs sākuma punkts, no kura var tikt tālāk.