Latviešu rakstnieces lasa. „Tu man teici”. Upe tt, 2005.
Krājumā „Tu man teici” ir piecas rakstnieces un divi kompaktdiski. Gunta Repše, Laima Muktupāvela, Nora Ikstena, Inga Ābele, Inga Neiburga. Katras balss bez apstrādes, bez aktiera starpniecības, bez fona mūzikas. Ilmārs Šlāpins, kurš šo izdevumu aplūkoja tā iznākšanas gadā, to nodēvēja par „audiofilu eksperimentu” un precīzi novēroja, ka autoriem piemīt apburošs neveiklums, lasot savus paša tekstus. Šis novērojums ir labs sākumpunkts, bet tajā ir vēl kaut kas nenosaukts.
Jautājums nav tikai par neveiklumu. Jautājums ir par to, ko mēs saucam par „autora balsi” un vai šis jēdziens vispār nozīmē to pašu rakstiskajā un skaņu ieraksta formā.
Literārajā tradīcijā „autora balss” ir metafora. Mēs to jūtam lasot, bet neviens to faktiski nedzird. Šādos izdevumos metafora kļūst par fizisku notikumu: mēs dzirdam konkrētu elpošanas ritmu, pauzes, zilbju garumu, svārstību pirms sarežģīta teikuma. Tas ir kaut kas, ko rediģētais rakstītais teksts nespēj nodot. Izdevumā „Tu man teici” šis sakritums starp metaforu un fiziku ir vienlaikus apburošs un nedaudz satraucošs, jo tas piešķir tekstam kaut ko, ko pats teksts, iespējams, nav paredzējis.
Šlāpins raksta, ka autori „nedaudz mulst” no tā, ko lasa. Šī mulšana, manuprāt, ir interesantākais materiāls visā izdevumā. Mulšana nav neprofesionalitāte. Tā ir īpaša veida brīdis, kurā rakstniece atrodas savā tekstā kā svešā telpā: teksts ir gatavs, bet balss vēl nav nolēmusi, kurš ir šī teksta saimnieks. Aktieris šādu brīdi pārvērstu par māksliniecisku efektu vai izslēgtu pavisam. Šeit tas paliek, un tieši tas padara ierakstu vērtīgu.
Interesanta paralēle rodas, salīdzinot ar literatūras lasījumu tradīciju Rietumeiropā. Vācijā un Austrijā autoru lasījumi jau gadu desmitiem tiek ierakstīti un glabāti arhīvos, un zinātniskā literatūra par šiem ierakstiem aplūko tos kā patstāvīgus dokumentus, nevis kā palīgmateriālus. Bruno Šulcs nekad netika ierakstīts; mēs zinām viņa balsi tikai no aculiecinieku aprakstiem. Valtera Benjamina Frankfurtes radio lekcijas ir saglabājušās daļēji, un katrs šāds fragments tiek pētīts ar filoloģisku precizitāti. Šī izdevuma piecu rakstnieču ierakstiem ir līdzīgs potenciāls: tie ir laika dokumenti, kas fiksē konkrētu prozas laiku Latvijā.
Tomēr šo potenciālu var realizēt tikai tad, ja izdevums tiek uztverts kā dokuments, nevis kā produkts plašai auditorijai. Šlāpins to uzskata par eksperimentu, un šī interpretācija ir godīga. Taču „eksperiments” netieši nozīmē, ka rezultāts varētu būt arī neveiksmīgs, ka tas ir provizoriski. Es šo vērtētu citādi: šie ieraksti ir precīzi tieši tāpēc, ka tie nav pilnveidoti. Audiogrāmatas produkcijas standarts, profesionāli aktieru lasījumi ar dramatiskiem akcentiem un izlīdzinātu elpošanu, pārvērš tekstu par izrādi. Šeit teksts paliek par tekstu, un balss paliek par balsi.
Repšes, Muktupāvelas, Ikstenas, Ābeles un Neiburgas rakstnieku paaudze ir viena no latviešu prozas nozīmīgākajām: viņas publicējas kopš deviņdesmitajiem gadiem, un katras balss tembrs un ritms nav nejaušs. Inga Ābele proza ir sintaktiski saspringta; būtu interesanti dzirdēt, vai šī spriedze parādās arī lasījumā, vai arī tieši otrādi, vai balss mīkstina to. Šo jautājumu es nevaru atbildēt bez paša izdevuma rokās, bet klausītājam tas ir pieejams tieši šādā veidā: kā klausīšanās eksperiments, kurā cilvēks pats lemj, ko dzird.
Šlāpins savā lasījumā bija lakoniski precīzs. „Gaumīgi vāciņi” un „tīra autorbalss” ir faktiska apraksta valoda, ne kritika. Viņš izvēlas nenovērtēt un nenokritizēt, tikai konstatēt. Šī pieturēšanās pie konstatējuma ir sava veida kritiskā disciplīna, un es to respektēju. Bet konstatējuma aiz sevis atstātā telpa prasa kaut ko vairāk, jo izdevuma nozīme nav tikai tā formātā.
Nozīme ir tajā, ka katram no šiem ierakstiem piemīt tas, ko rakstnieks Zēbalds savos eseiskajos tekstos sauktu par „neatbilstību”: starp to, kas ir uzrakstīts, un to, kas ir dzirdams, vienmēr pastāv kāda plaisa. Šī plaisa nav kļūda. Tā ir vieta, kur lasītājs vai klausītājs ierāpjas un sāk savu darbu. Izdevumā „Tu man teici” šī plaisa ir padarīta dzirdama, un tas, ka piecas atšķirīgas balsis šo darbu dara katrai savā veidā, ir pietiekami labs iemesls, lai šo krājumu turētu tuvāk nekā parasto audiogrāmatu.