Agnese Krivade. „Bērnība”. Rīga: Neputns, 2007.
Ilmārs Šlāpins raksta par grāmatu, kuru nevar paslēpt kabatā. Neputns izdevusi to lielu, greznotu, nedroši turamu. Šlāpins to salīdzina ar striptīzdejotāju vecpuišu ballītē: tu priecājies, taču nepieskarries. Šis tēls ir precīzs, un es to negribu aizstāt. Bet ir vēl kaut kas, ko šis tēls nesedz.
Grāmata kā objekts ir retums mūsdienu latviešu dzejā. Neputns apgāds to saprot labāk nekā lielākā daļa, un „Bērnības” apdare to apliecina. Mākslinieces ir strādājušas pie katra lappuses kadra ar tādu nopietnību, ka lasītājs var apmaldīties vizuālajā materiālā un aizmirst, ka viņam priekšā ir dzeja, nevis albums. Šlāpins brīdina par šo risku, un brīdinājums ir pamatots. Taču es gribētu šo precizēt: risks nav tikai uzmanības novēršana. Risks ir, ka skaistums var kļūt par atvainošanos.
Grāmata, kas izskatās pēc dāvanas, aizsargā savus dzejoļus. Tā piedāvā lasītājam ērtu attālumu: skatīties, bet nepieskarties. Šim attālumam ir cena. Šlāpins to nosauc: „āķi, kuri nebūt nav tie maigākie no iespējamajiem šībrīža Rīgas un Latvijas portretējumiem.” Citiem vārdiem, zem vizuālās greznības ir kaut kas ass. Kaut kas, kas nepiedod.
Ko tieši? Krivades dzeja nepiedāvā bērnību kā nostalģijas avotu. „Indes pīrādziņš / eņģeļu kaulu miltos / apvārtīts.” Šlāpins šos pantus citē pats, nekomentēdams, un pareizi dara. Pret šo veidu skaistumu komentārs ir lieks. Ir jāstāv un jātur šis tēls rokās: inde, piemīlīgā mīklā iepakota. Eņģeļu kauli kā ēdiena sastāvdaļa. Bērnība kā apdraudēta zona.
Bruno Šulcs, rakstot par bērnību Cinnamon Shops, zina, ka bērnība nav pagātne, bet gan savdabīgs laika režīms, kas turpina darboties zem pieauguša cilvēka virsmas. Krivades grāmata, man šķiet, zina to pašu. Tās formāts nav pretrunā ar šo ideju, bet noteiktos brīžos varbūt to apklāj. Liela grāmata, kuru tur uz galda un aplūko, piešķir bērnībai pieminekļa statusu. Pieminekļi ir skaisti. Pieminekļi arī tur mirušo drošā attālumā.
Šeit nav runa par mākslinieču neveiksmi. Ir runa par spriedzi, kas rodas, kad saturs un forma vēlas pretējus iznākumus. Krivades dzeja grib iekļūt zem ādas. Grāmatas apdare grib palikt uz galda. Šī pretēja vilkme ir produktīva, un es domāju, ka Šlāpins to sajūt, pat ja nenosauc precīzi. Viņa striptīzdejotāja tēlā ir šis nemiers: lieta, kas tev pieder un reizē nepieder.
Lielā Eiropas dzejā šāda spriedze nav neparasta. Rilke, rakstot Duino elegijas Inzel Verlag iedēstītos, smukos sējumos, zina, ka elegija ir par to, ko nevari noturēt. Forma tur. Saturs bēg. Spriedze starp abiem ir dzīvotspējas zīme, ne trūkums.
Krivadei šis ir pirmais krājums. Pirmajā krājumā bieži vien grāmata vēl mācās atpazīt savus dzejoļus. Tas nav pārmetums. Jānis Rokpelnis pirmajos krājumos strādāja ar līdzīgu nesakrišanu starp vizuālo tēlu un balsī izskanošo pantu, pirms abus izlīdzināja. Šlāpins piemin „grūti lasāmu grāmatu šī vārda labākajās nozīmēs” un viņam taisnība. Grūtums šeit nav lasīšanas šķērslis. Tas ir lasīšanas nosacījums.
Beigu rezumēšanu šī grāmata nepelna. Tā prasa, lai paliek ar to uz laiku, nevis to noslēdz. Krivade raksta par bērnību no cilvēka, kurš zina, ka bērnību nevar atgūt. Formāts to iekonservē kā gleznu. Dzeja no formāta izkļūst, jo inde iziet cauri arī skaistākajam mīklam.