Aivars Eipurs. „Minimas jeb zemestrīce zābakā”. Rīga: Dienas Grāmata, 2013.
Uldis Tīrons savā īsajā lasījumā par Aivaru Eipuru atklāj kaut ko, ko viegli palaist garām: ka minimas nav anekdotes, lai gan no anekdotēm cēlušās. Tīrons, kurš Eipuru pazīst personīgi un dažas minimas dzirdējis vēl to pirmajā, neapstrādātajā formā, raksta par žanra nobriešanu kā par kaut ko gandrīz vai negaidītu. „Gandrīz vai dziļdomīgs žanrs,” viņš saka, un tajā „gandrīz vai” slēpjas visa interese.
Minima kā forma ir senāka par Eipuru. Adorno savos „Minima Moralia” (1951) izvēlējās nosaukumu, kas apgriez otrādi Aristoteļa „Magna Moralia”, lielo ētikas kopumu, aizstājot to ar īsajiem, nelieliem novērojumiem. Lihtenberga aforismi 18. gadsimtā pierādīja, ka mazais var saturēt vairāk nekā lielais. Bet Eipura minimas nav ne filozofiskas aforismu, ne klasiskā Vitold Gombroviča dienasgrāmatas tradīcijas. Tās ir citur: starp stāstu un novērojumu, starp literāru kriksīti un īsas prosas žanru, kas Latvijā nav sevišķi kopts.
Tīrons raksta par Eipura uzmanību pret piedzīvoto, par to, kā „nelielos dzīves kriksīšus” tas ieceļ liela stāsta statusā. Šajā lasījumā es gribētu šo novērojumu precizēt. Nav tā, ka Eipurs sīko paceļ uz augšu un padara to lielu. Drīzāk notiek pretējais: lielā kategorijas viņam tiek atceltas, un sīkais atklājas kā vienīgais pieejamais telpas veids. Labās cerības rags, kas sākas kā „Labās cerības mīkstais radziņš” un tikai tuvumā „Pateicības pauguriņam” kļūst par īstu ragu — tas ir klasiska minimas kustība. Nevis metafora, kas paliek metafora, bet piedzīvota ģeogrāfija, kurā nosaukumi nopietni jāpieņem.
Cālīša epizode, ko Tīrons min, ir šī žanra mehānikas piemērs. Psihoterapeits Rudzītis runā par laimi trīsdesmit sekunžu laikā, vērojot plaukstas uzliktu cālīti. Eipurs turpina epizodi tālāk, līdz cālītis izaug par vistu. Tur vairs nekādas laimes nav. Tā nav melancholija, nav arī ironija šā vārda vieglajā nozīmē. Tā ir precīza laika konstatācija: pieredze ir atkarīga no apjoma, un apjoms prasa laiku. Trīsdesmit sekundes ir pietiekami, kamēr cālītis paliek cālītis.
Bruno Šulcs savos „Kanēļa veikalos” (1934) izmantoja līdzīgu mehānismu pretējā virzienā: mazais tur ieguva mitologiska apjoma smagumu, pulksteņi un manekeni kļuva par pasaules kārtības pārstāvjiem. Eipura proza iet citādi. Tās objekti saglabā savu mērogu, arī tad, kad ap tiem uzkrājas literārs uzmanības slānis. Sieviete baltās drānās, kas „iesprūdusi starp laivu un manām ribām,” paliek starp laivu un ribām, nepārtopot simbolā. Uzskricelētā lapiņa „Meitene sarkanā džemperītī lai ir tavējā” paliek uzskricelēta lapiņa.
Manuprāt, tieši šī mērogojuma konsekvence padara Eipura darbu literāri interesantu. Latvijas īsproza bieži vai nu uzpūšas uz lielo, meklējot nacionālo vai vēsturisko svaru, vai arī paliek tīri anekdotiska, bez pretenzijām uz kaut ko vairāk. Eipurs atrod trešo ceļu: apzināts maza apjoma žanrs, kas sevi nepārdod ne viena, ne otra virzienā. Tas ir retāk, nekā liekas.
Tīrons min arī otru minimu pusi: Eipura kaislību „piedzīvot stāstus”, dzīvot tā, lai tas kļūtu par stāstu. Šis apraksts ir precīzs, bet var radīt nepareizu priekšstatu, it kā dzīve būtu literāras izejvielas krājums, no kura Eipurs smelta. Šķiet, ka patiesā kārtība ir apgriezta. Stāstīšana nav dzīves apstrāde. Stāstīšana ir tas veids, kā vispār notiek uzmanība. Cālītis kļūst pamanīts, jo ir stāstāms. Sieviete baltās drānās paliek atmiņā, jo ieņem vietu starp laivu un ribām. Bez stāstāmības šie momenti paliktu kā visi pārējie: piedzīvoti un aizmirsti.
Šis ir senāks jautājums, nekā šķiet. Montēņs savos Esejos (16. gadsimts) ieviesa formu, kurā domāšana un dzīves pieredze nav atdalāmas. Kas ir Eipura minimas, ja ne mūsdienu esejistu atmiņa par šo tradīciju, tikai saīsināta līdz kriksītim? Forma ir reducēta, bet gestam ir vēsture.
Viena lieta paliek atklāta: žanrs prasa lasītāja pacietību ar nepabeigto. Minimas neslēdzas ar atrisinājumu. Cālīša epizode beidzas ar konstatāciju, ka laimes vairs nav, bet tā nav morāle. Tā ir novērojums, kas paliek novērojums. Lasītājs, kurš gaida, ka kriksītis paplašināsies par kaut ko pilnīgāku, šeit nesaņem to, ko sagaida. Kurš nesagaida — saņem vairāk.