Arnis Martinelli. „Largo/Idealogos”. Martinelli Records, 2007.
Ilmārs Šlāpins savu īso tekstu par šo albumu noformulē ar precizitāti, kas var likties negaidīta mazā apjomā: „cilvēks-orķestris”, kurš „precīzi ievērojis distanci starp akadēmiskās mūzikas profesionalitāti no vienas puses un amatiera bezatbildīgo eksperimentēšanu no otras.” Tas ir labs formulējums, un es to pieņemu kā atskaites punktu. Taču vēlos to attīstīt tālāk, jo šis apraksts faktiski skar kaut ko, ko mēs visu laiku neprecīzi saucam par „māksliniecisko pozīciju”, kamēr tas īstenībā ir daudz konkrētāks jautājums: ko nozīmē apzināti izvēlēties instrumentu, kas parasti tiek uzskatīts par nepietiekamu?
„Largo/Idealogos” ir ierakstīts mājās, uz sintezatora, bez orķestra, bez studijas, bez institūcijas aiz muguras. Šlāpins atzīmē, ka tas „māsterēts profesionāli”, it kā tas kalpotu kā kāds attaisnojums vai kompensācija. Bet tieši šeit rodas interesantākais jautājums. Sintezators šajā gadījumā nav aizstājējs. Tas ir instrumenta izvēle, kas nes sev līdzi visu savu banalitātes vēsturi: liftu mūziku, televīzijas reklāmas, sēru ceremoniju fonu. Martinelli strādā ar to apzināti. Ja tas nebūtu apzināti, mūzika izklausītos tieši tā, kā izskatās tās apraksts uz papīra, un tā neizklausās.
Šlāpina atsauce uz Zbigņevu Preisneru un Kšištofu Kešļovski ir precīza, taču es to uztveru nedaudz citādi. Preisners Kešļovska filmās darbojas caur nobīdi: mūzika gandrīz vienmēr saka ko citu nekā attēls, vai arī saka to pašu, tikai aizkavēti, tā ka skatītājs to saprot tikai pēc tam, kad kadrs jau mainījies. Tas nav emocionāls dublikāts, bet gan kontrapunkts. Ja Martinelli’s „Largo/Idealogos” pieder pie šīs tradīcijas, tad ne kā darbs, kas atdarina kino, bet kā darbs, kas pieprasa aizstāvēt to pašu nolemtās vēlāšanās struktūru: tīrumu bez pierādījumiem.
Simfoniskā mūzika, ko spēlē viena cilvēka rokas uz viena instrumenta, kas paredzēts tirgum un ērtībai, satur sevī neatrisināmu pretrunīgumu. Šo pretrunīgumu daudzi māksliniekiem izdodas maskēt vai apiet. Martinelli to nemaskē. „Largo” kā tempa apzīmējums nozīmē plašu, gaušu, smagu. Tā nav pazemināta ātruma norāde, bet raksturs. Šeit mūzika domā lēnāk nekā tā izpildāma, un tieši šis pārrāvums starp domu un izpildījumu dod tai nozīmi.
Šlāpins raksta, ka albums „nav manīts veikalos”. Tā laika kontekstā tas bija fakts un novērojums. Tagad, divdesmit gadus vēlāk, šis fakts ir zaudējis savu normatīvo spēku, jo lielākā daļa nopietnas mūzikas nekur nav manīta. Izplatīšanas neesamība vairs nav mākslinieciskā atstumtā statusa pazīme, bet gan neitralitāte. Tas, protams, atvieglo klausīšanos: nav vairs nepieciešams izlemt, vai tu atbalsti kaut ko „neatkarīgu” vai vienkārši klausies, ko klausies.
Jautājums, ko Šlāpins atstāj netieši, ir par uztveres priekšnosacījumiem. Viņš raksta: „viss atkarīgs no konteksta un uztveres.” Tas ir godīgi, bet arī pārāk dāsni. Daži darbi strādā ar kontekstu; citi strādā pret to. Martinelli „Largo/Idealogos” pieder pie tiem, kas kontekstu ignorē. Mūzika nav iepakota žanra solījumos un nav orientēta uz publikas sagaidāmajiem maršrutiem. Tāpēc tā var izklausīties tukša, ja tu gaidi kaut ko, un var izklausīties pilna, ja tu negaidi neko.
Šeit rodas paralēle ar bruņnieciskās vientuļniecības tradīciju Eiropas mūzikā, par kuru daudz rakstīts saistībā ar Ērika Satī salondarbu nostāju un ar agrā Feldmana sacerētu dusmu mazumu. Šī tradīcija nav eksperimentāla savā avantgardisma izpratnē, bet eksperimentāla savā attieksmē pret publikas ticību skaistumam: tā to nedod tieši, bet atstāj klausītāju ar jautājumu, vai tas, ko viņš tikko dzirdēja, bija skaists vai tikai skaistuma iespēja.
„Largo/Idealogos” ir albums, kas izgatavots kā privāts teksts, kuram ir publiska forma. Kas to dara pieejamu, nav kompromiss ar masu gaumi, bet gan precīza tehnoloģiskā izvēle: tāds formāts, kas ļauj pastāvēt bez institūcijas. Šlāpins to pamanīja 2007. gadā. Tagad, kad šāda pastāvēšana ir kļuvusi par normu nevis izņēmumu, Martinelli darbs iegūst citu asi: ne kā māksliniecisks eksperiments, bet kā agrīns paraugs tam, kas notiks ar visu privāto mūziku, ko neviens neatklāj, bet kas turpina pastāvēt.
Šī ir problemātiskākā domāšana par šo albumu. Nevis vai tas ir labs, bet gan ko tas nozīmē, ka tas turpina pastāvēt. Un kādā veidā tas prasa klausītāju, kurš ir gatavs tam pretī iet, nevis gaidīt, kamēr tas atnāks.