Alnis Stakle. Izstāde „Biežņa”. Arsenāls Radošā darbnīca, 2013. Paula Zariņa. „Laimes hormons”. Galerija Māksla XO, 2013.
Ieva Lejasmeijere raksta par diviem mākslas darbiem, kurus vienu pie otra pievilcis nevis žanrs vai stils, bet gan sakritība: abos kaut kas nosedz seju. Stakles fotogrāfijā tas ir sarkans balons, Zariņas gleznās, sniega pikas. Lejasmeijere šo novērojumu nosauc un atstāj. Tas ir godīgi. Varbūt pārāk godīgi, jo aiz novērojuma ir kāds jautājums, ko viņa tikai nojauc, bet nepasaka.
Jautājums ir šāds: kas notiek ar attēlu, kad seja pazūd?
Stakles izstāde „Biežņa” bija par bilžu vairošanos, par to ātrumslieksni, kurā attēli vairs netiek redzēti atsevišķi, bet sāk plūst kā masei. Mākslinieks šo plūsmu pārgriez ar konkrēta kadra smagumu: naksnīga pilsēta, sieviete arābu tērpos, plastmasas kaste, divi zili baloni uz tās, trešais, sarkanais, rokā, tieši sejā. Kadrs ir komponēts ar to aukstumu, kas pieder šim žanram, un tomēr arī fiksēts ar vieglu pārsteigumu, kā izlasāms pašā momentā. Seja joprojām ir tur. Balons to tikai aizkavē. Mēs zinām, ka aiz tā ir seja, bet attēlā tās nav.
Paula Zariņas glezniecībā mehānisms ir cits. Lejasmeijere to nosauc par subjektīvo dokumentālismu, un apzīmējums ir precīzs. Zariņa aizņemas no fotogrāfijas tās nejaušību, tās formālo vienaldzību pret savu saturu, bet glezno to ar roku. Tas ir apzināts paradokss: glezniecība ir lēna, fotografēšana ātra, un šī spriedze starp abiem darbojas, kamēr māksliniece tai ļauj palikt redzamai. Pika, kas trāpa skrējēja sejā, ir gleznieciskāka, ne mazāk dokumentāla. Tā ir brīdī, ko nevar atkārtot. Seja nav zem pikas, seja ir pirms pikas, un mēs skatāmies uz laiku, kurā tā vel nav.
Lejasmeijere atver savu personisko biežņu un atzīmē modernistus, portretus bez acīm, Rasas Jansones gleznās sastopamos seju ovalus. Šis salīdzinājums ir vērtīgs, bet te es gribētu piedāvāt vēl vienu nošķīrumu. Modernisti ar seju darīja tīšu lietu: to pārveidoja, sadrumstaloja, abstrahēja. Viņu portrets bija izteikums. Stakles un Zariņas gadījumā darbs notiek citādi. Šeit seja nav pārveidota. Tā ir klātesoša kā apsolījums un tikai tādēļ pazūd no attēla. Attēls tur sevi tuvāk dokumentam, kaut arī pats saplēšas pa virsu dokumenta malām.
Bruno Šulcs „Kanēļveikalu” ievadā ir vieta, kur tēvs runā par manekeniem: par to, ka forma uztur esamību, ka iztukšotais žests joprojām ir žests. Kaut ko no tā var atpazīt abos šeit aprakstītajos darbos. Seja kā forma, sejas neesamība kā formas izaicinājums. Tas, kas nosedz seju, neizdzēš personu, bet uzstāda jautājumu par to, vai persona attēlā vispār ir atkarīga no sejas. Stakles sieviete, rūpīgi saģērbusies, turēdama aukliņu, ir pilnīgi klātesoša arī bez tā, ka mēs viņu redzam. Zariņas skrējējs, iesists pa seju ar pikas balto apli, ir tik kustīgs, ka seja viņam nemaz nav vajadzīga.
Šajā sakarā Lejasmeijeres personiskā atziņa, ar kuru viņa noslēdz savu tekstu, pārsteidz ar precizitāti. Dzīvojot laukos, kādu laiku neskaties spogulī. Tad atgriežoties mājas, seja atkal ir. Bet kaut kas ir bijis tai priekšā. Šī novērojuma struktūra ir precīzāka par jebkuru teorētisku izklāstu par attēlu un identitāti. Seja netiek zaudēta. Tiek zaudēta pārliecība, ka seja un tās atspoguļojums ir viens un tas pats. Starp abiem ir bijis intervāls.
Tieši to dara šie attēli. Tie nepaslēpj seju. Tie ieliek attēlā laiku, kurā seja un tās atpazīšana atdalās. Tas ir mazs, bet nopietns uzdevums, un tas darbojas precīzi tāpēc, ka gan Stakle, gan Zariņa to nedara ar ideju, bet ar gadījumu. Balons kadrā pagadījās. Pika trāpīja. Mākslinieks vai māksliniece bija tur, kur tam vai tai vajadzēja būt. Pārējais notika pats.
Redzēt tādu bildi nozīmē saprast, ka skatīšanās arī ir laika kategorija. Ne tikai garums, cik ilgi tu skatīsies, bet arī tas brīdis, kurā saskati, ka attēls tev kaut ko attur.