Baraks Obama. „Sapņi no mana tēva: stāsts par rasi un mantojumu”. Edinburga: Canongate Books, 2007.
Baraks Obama savu autobiogrāfisko grāmatu sāk ar brīdinājumu: „Esmu sen iemācījies neuzticēties savai bērnībai un stāstiem, kas to veidojuši.” Tas ir neparasts ievads jebkurai autobiogrāfijai, jo žanra pamatnosacījums parasti ir pretējs: autors uzticas savai atmiņai, paļaujas uz to kā uz pamatu. Obama šo pamatu atsakās pieņemt. Ieva Lešinska, komentējot šo grāmatu, pareizi norāda, ka tas nešķiro šo darbu no sentimentālā Bildungsroman un poppsiholoģiskās pašanalīzes. Tomēr es gribētu šo precizēt: tas, ko Obama veic, nav tikai žanra noraidījums. Tas ir epistemisks paziņojums par pašu atmiņas dabu.
Autobiogrāfija kā forma vienmēr ir bijusi ieinteresēta savas legitimācijas problēmā. Ruso „Atzīšanās” sākas ar solījumu teikt pilnīgu patiesību, kuru nav teicis neviens cilvēks pirms viņa; Gēte „Dzejas un patiesības” nosaukumā jau iepriekš atzīst, ka šos abus nevar pilnīgi nošķirt. Obama, rakstīdams 1995. gadā, vēl pirms jebkādas politiskas karjeras, izvēlas trešo pozīciju: viņš nedod solījumu par patiesību, bet arī neaizmiglo robežu starp dzeju un faktu. Viņš paziņo, ka robežas nav vispār, jo pati bērnība viņam bijusi kā konstrukts, ko citādi veidojuši Kenijas tēva prombūtne, Indonēzijas pieredze, Havaju baltie vecvecāki un beidzot paša Obamaas skats atpakaļ no pieauguša cilvēka attāluma.
Šajā ziņā grāmata ir tuvāka Zēbaldas prozai nekā Amerikas politisko memuāru tradīcijai. Zēbalds arī raksta par zaudētajiem tēviem un ģeogrāfisko izkļūšanu, par identitāti, kas veidojas nevis no piederības, bet no attāluma pret piederību. Arī Obamaas teksts ir tāds: stāsts par cilvēku, kurš mācās sevi pazīt caur to, kas bijis prombūtnē. Tēvs Kenijā, pusmelnais, pusbalts, Hārvardā izglītots, nav personāžs, kurš ienāk grāmatā ar savu klātbūtni. Viņš ierodas kā mīts, kā projekcija, kā bērna sapnis, un pats Obama to zina un par to raksta ar precizitāti, kas ir reti sastopama jebkurā autobiogrāfiskā prozā, nemaz nerunājot par politisko.
Lešinska min arī stilu: Obama raksta tāpat kā runā, paškritiski un pašironiski, izvairīdamies no pedalizētām emocijām. Tas ir pareizs novērojums, bet tas arī ir interesanti komplicēts. Pašironija ir aizsardzības stratēģija, un Obamaas pašironija ir precīza: viņš zina, ko no viņa sagaida dažādas auditorijas, un atsakās katrai no tām kalpot. Grāmata nav rakstīta baltajai auditorijai kā žēlabu izrāde, bet nav arī rakstīta melnai kopienas apliecinājuma vārdā. Tā ir rakstīta cilvēkam, kurš mēģina saprast, kas viņš ir, zināms, ka viena atbilde nav pietiekama, un atstāj šo nepietiekamību atvērtu.
Rases jautājums grāmatā funkcionē tieši tāpēc, ka Obama to nerisina. Viņš nedod formulas, neizskaidro Ameriku no augšas. Viņš apraksta konkrētus brīžus: kā zēns pamana savu melnumu starp baltajiem Havajās, kā saprotas un nesaprotas ar melnajiem Čikāgā, kā pirmo reizi ierodas Kenijā un atklāj, ka tēva vietā ir tēva stāsts, kas turklāt dažādiem cilvēkiem ir dažāds. Katrs no šiem brīžiem ir rakstīts no iekšienes, nevis komentēts no ārpuses. Tas ir tas, ko Bernhards savā prozā sauca par „maksimālu precizitāti pret sevi”, tikai Bernhards šo precizitāti izmantoja destruktīvi, bet Obama to izmanto konstruktīvi, lai saprastu, nevis nosodītu.
Mantojums grāmatas nosaukumā nav metafora. Tas ir tiešs: Obamaas tēvs viņam nav atstājis naudu, nav atstājis māju, nav atstājis saikni ar Kenijas ģimeni. Viņš atstājis sapni, kuru pats savā dzīvē nav realizējis. Grāmata ir mēģinājums izprast, ko ar šo nerealizēto sapni darīt, vai to mantot, vai atmest, vai pārveidot. Atbilde, manuprāt, ir piesardzīga: Obama to mantojumu nedz noraida, nedz pieņem par savu. Viņš to izvērtē, kā filologs izvērtē kritizētu tekstu: ar cieņu pret oriģinālu un brīvību teikt, ka oriģināls nav pilnīgs.
Šajā grāmatā, kas pirmoreiz iznāca, kad tās autoram bija trīsdesmit četri gadi un vēl nekādu nākotnes prezidentu, var lasīt kaut ko, kas politiskajā biogrāfijā parasti pazūd: cilvēku, kurš vēl nav pārvērties savā publiskajā tēlā. Tas ir reti. Un tas ir iemesls, kādēļ grāmata saglabā nozīmi arī pēc vairāk nekā divdesmit gadiem.