Čārlzs Panati. „Pārlūkotāja beigu grāmata” (Browser’s Book of Endings). Penguin, 1999.
Ir grāmatas, kas sevi nosauc precīzi. Panati savākums nav enciklopēdija un nav hrestomātija: tas ir pārlūkotāja žests, skatiena pārlaišana pāri virknei noslēgumu. Ilmārs Šlāpins to reiz raksturo lakoniski: grāmata, kas labo vēsturisku netaisnību, jo mēs parasti zinām par pirmajiem, bet aizmirstam par pēdējiem. Tas ir precīzs novērojums. Tomēr jautājums, ko šī grāmata patiešām uzdod, ir citāds: vai pēdējo katalogizēšana kaut ko maina tajā, kā mēs domājam par noslēgumiem kopumā?
Panati enciklopēdiskais materiāls ir zināmā mērā labi zināms: slavenāko testamentu teksti, nāvessodu metožu vēsture, izmirušo sugu portreti, seksuālo tradīciju arhīvi. Taču vienā rindkopā starp šiem ierakstiem parādās fakts, kas iestrēgst: 1951. gadā, kad nomira pēdējais ķīniešu einuhs, tajā pašā gadā tika veikta operācija Džordžam Jirgensonam, kurš kļuva par Kristīni, pirmo medicīniski dokumentēto dzimuma maiņas gadījumu rietumos. Divi notikumi vienā gadā: viena institūcija noslēdzas, cita sākas. Šlāpins šo paralēli piemin, nekomentējot. Panati, visticamāk, to iekļāvis bez īpaša nolūka, kā vienu no simtiem īsierakstu. Tomēr tieši šādi negaidīti pārklājumi atklāj, kas padara šo grāmatu lasāmu ārpus tās izklaidējošās fasādes: ji nav par beigām kā tādām, bet par to, kā noslēgumi un sākumi pastāv vienā un tajā pašā hronoloģiskā punktā, neredzot viens otru.
Šāda veida krājums pieder pie žanra, kuram nav laba nosaukuma. Nav tas nekrologs, nav traģēdiju reģistrs. Varbūt tuvākais analogs ir Ligija Borgesa katalogi, kur sarakstu pati forma kļūst par argumentu. Borgesam saraksts ir telpas modelis. Panati saraksts ir laika modelis: tas apliecina, ka vēsture nav vienots naratīvs (šeit pielietots precīzi: nevis stāsts, bet hronoloģisku faktu bezgalīgā blakusesība), bet gan kaudze noslēgumu, kas savstarpēji nav saistīti nevienā citā veidā kā vien ar to, ka tie ir pēdējo reizi notikuši.
Tas, ko Šlāpins sauc par “veselīgu” atgādinājumu par neizbēgamiem galotnēm, ir pareizi, bet nepilnīgi. Grāmata darbojas arī citā virzienā. Lasot par Hamletu izrādēm, kurās aktieri novēlējuši savu galvaskausu pēdējai lomai, rodas nevis skumjas, bet kaut kas tuvāks atvieglojumam: tie cilvēki zināja, kas atnāks, un izlēma, ko ar to darīt. Šāda izlēmība nebūt nav bieža vēsturē. Lielākā daļa Panati fiksēto noslēgumu nav iezīmēti ar lēmumu, bet ar nejaušību vai aizmāršību. Pēdējais no sugas nomirst tāpat vien. Pēdējo vārdu bieži vien nav pat klausītāja.
Tieši šajā konstatācijā slēpjas grāmatas patiesā interese, kuru ne Panati, ne Šlāpins pilnībā neizceļ. Katalogu tradīcijā, sākot ar Pliniju Veco, dokumentācija ir pretestības forma: tā, ko uzskaitīsim, nezudīs pavisam. Taču Panati katalogs apgāž šo iepriekšējo loģiku. Šeit tiek uzskaitīts tieši tas, kas jau ir zudis. Nav pesimisma, nav apraudāšanas. Ir tikai reģistrācija. Un šī reģistrācija, bezkaislīgi uzskaita vienu zudumu pēc otra, panāk kaut ko neparedzētu: lasītājs sāk šaubīties, vai kāds no šiem noslēgumiem tiešām bija neizbēgams, vai arī tas bija vienkārši pietiekami neievērots.
Hermans Brohs kādreiz rakstīja, ka kultūra ir tā vieta, kur nāve un dzīve apmainās lomām: dzīvie glabā mirušo valodu, un mirušie uzrunā dzīvos ar savu prombūtni. Panati grāmata šo lomu maiņu fiksē mehāniski, bez Broha patosa. Tas padara to, paradoksāli, efektīvāku. Kad vienā rindkopā rindojas izmirušas sugas, beigušies testamenti, pēdējo izrāžu datumi un pēdējo operāciju reģistri, prombūtne kļūst pārsteidzoši konkrēta.
Viena no Panati grāmatas netiešajām tēzēm ir šāda: mēs domājam par nāvi abstrakt, bet piedzīvojam to vienmēr konkrēti, kā viena dzīvnieka pēdējo elpu, viena einuha pēdējo gadu, vienas institūcijas pēdējo dokumentu. Katalogu forma, lai cik sausā un enciklopēdiskā veidā tā būtu realizēta, šo konkrētumu atjauno labāk nekā jebkura filozofiska meditācija. Beckets to zināja. Viņa personāži arī veido sarakstus, un saraksts vienmēr ir smagāks par secinājumu.
Paliek jautājums, ko Šlāpins nejautā: kam šāda grāmata ir rakstīta? Tas nav retoriski. Populārzinātniskā forma, Penguin izdevniecības plašajai auditorijai paredzētais formāts, izklaidējošais iesaiņojums – viss norāda uz lasītāju, kurš grāmatu paņems lidostā. Taču tieši šajā nesakritībā starp formu un saturu ir kaut kas uzrunājošs. Mēs lielākā daļa ar noslēgumiem sastopamies nevis filozofiju auditorijās, bet starp citiem uzdevumiem, atstarpēs, kad uzmanība nedaudz atslābst. Varbūt tieši tad pēdējo einuhu gads un pirmās dzimuma maiņas operācijas gads savienojas vienā teikumā un prasa klusumu, kuru neprasa neviens no tiem atsevišķi.
