Deniss Hanovs. „Eiropas aristokrātijas kultūra 17.–19. gadsimtā”. Rīga: Zinātne, 2013.
Deniss Hanovs, Rīgas Stradiņa universitātes profesors, sāk savu grāmatu ar novērojumu, kas ir vienlaikus precīzs un nedaudz neērti pazīstams: mūsdienu Latvijas kultūrā vārds „aristokrāts” funkcionē kā apzīmējums kaut kam saturiski, hronoloģiski un politiski svešam. Tas nav vienkārši vēsturisks jēdziens, bet naidīgas distancēšanās produkts. 19. gadsimta latviešu nacionālie veidotāji despotisku, aprobežotu un vardarbīgu muižnieku tēlu izmantoja kā kontrasta fonu visam latviskajam, un šis darbs izrādījās tik rūpīgi padarīts, ka tā sekas jūtamas vēl tagad.
Hanovs šo diagnozi formulē ar akadēmisku precizitāti, un Pauls Bankovskis, kas šo grāmatu lasīja oriģinālajā apskatā, pilnīgi pamatoti uzsver aristokrātijas „izteiktā svešuma” jēdzienu kā galveno analītisko instrumentu. Taču man šķiet, ka šis svešums nav viendimensionāls. Tas darbojas divos virzienos vienlaikus, un šī divkāršā kustība ir tas, kas padara Hanova pētījumu interesantāku, nekā varētu gaidīt no akadēmiskas kultūrvēstures.
Pirmais virziens ir labi zināms: zemnieciskā latvietība, kas atbrīvošanās naratīvā sevi definēja pret vācu muižnieku varu. Šis stāsts saglabā savu emocionālo spēku arī tad, kad vēsturnieki to nianšē un komplicē. Tomēr ir arī otrais virziens, par kuru runā mazāk: romantiska jūsma, ko Hanovs arī piemin, britu aristokrātijas televīzijas seriālu popularitāte, izbraukājumi uz restaurētām muižām, nostalgiska interese par viesojošiem muižnieku pēctečiem. Šī jūsma nav pretrunā ar pirmo virzienu. Tā no tā izriet. Jo pilnīgāk kas ir noliegts, jo brīvāk to var romantizēt no droša attāluma.
Hanova ieguldījums ir tieši tajā, ka viņš atsakās no abiem šiem vienkāršotajiem attieksmju veidiem un mēģina rekonstruēt aristokrātijas kultūru kā darbojošos sistēmu ar savu loģiku, saviem rituāliem, savu estētiku. 17. līdz 19. gadsimta Eiropas aristokrātija nebija tikai sociāla elite, bet specifiski organisma forma, kas regulēja ķermeni, laiku, telpu, attiecības un zīmes. Šajā ziņā Hanova pieeja atgādina Norberta Eliasa darbu par pieklājības un galma kultūras veidošanos, kaut gan Hanovs operē platākā, mazāk koncentrētā ģeogrāfijā.
Aristokrātiskā kultūra kā disciplīna ir atskats, ko mūsdienu cilvēks gandrīz nespēj nolasīt nefiltrēti. Kā Sebads rakstīja par ainavu, ko apsēduši citu cilvēku skatieni, arī šeit mēs skatāmies caur slāņiem: 19. gadsimta nacionālistiskās polemikās, 20. gadsimta marksistiskajās interpretācijās, šodienas popkultūras nostalgijā. Hanova darba vērtība ir mēģinājums katru no šiem slāņiem nosaukt vārdā, pirms tas kļūst par neredzamu prizmu.
Pastāv, protams, risks, ko akadēmiskas kultūrvēstures žanrs nes sev līdzi: apraksts aizstāj interpretāciju, katalogizācija aizstāj argumentu. Daļēji šis risks realizējas arī Hanova grāmatā. Materiāls ir bagātīgs, norādes plašas, taču centrālais arguments par to, ko aristokrātiskās kultūras izpratne mums dod šodien, dažkārt paliek ēnā aiz empīriskās dokumentācijas. Tas ir žanra limits, nevis atsevišķa kļūda.
Latvijas pilīm un muižām, pa kurām mūsdienu apmeklētājs klīst kā spoks, Hanova grāmata nedod atslēgu vārtu atvēršanai. Tā nedod arī ilūziju, ka atslēga kaut kur eksistē. Bet tā precizē jautājumu: ko mēs īsti zaudējam, kad zaudējam spēju nolasīt telpas, kuras kāds bija iekārtojis ar specifiskiem nolūkiem? Lielākā daļa Latvijas muižu nav tukšas tāpēc, ka tās ir pamestās. Tās ir tukšas tāpēc, ka mēs esam aizmirsušas to valodu.
Šādā perspektīvā Hanova pētījums ir mazliet vairāk nekā akadēmiska kultūrvēsture. Tas ir arī arguments par atmiņas un nolasīšanas attiecībām. Kultūra, ko nespējam lasīt, kļūst par dekorāciju. Un dekorācija, lai cik iespaidīga, neprasa no mums nekādu atbildi.
