Marka Šagāla glezna „Virs pilsētas”, 1918. Tretiakova galerija, Maskava.
Gleznā ir divi cilvēki un viena pilsēta, un visi trīs šķiet vienādi nesaistīti ar zemi. Marks Šagāls un Bella Rozenfelde peld pāri Vitebskas jumtiem gaišā, gandrīz dienvidus gaismā, kas atņem ēnas un nomierina arhitektūru. Mājiņas, žogi, baznīciņu tornis, kāds pagalms ar dārzeņu dobēm, un varbūt tālāk upe, kaut gan to nevar precīzi redzēt. Zeme nav draudīga. Zeme vienkārši vairs neattiecas uz šiem diviem.
Artis Ostups, rakstot par šo gleznu, pieturas pie augsnes. Viņš atrod Vitebskas ebreju pasauli caur Jēkabpils logiem, kas atrodas gājēja gurnu augstumā, caur Uga Skulmes atmiņām par Daugavas plostniekiem, caur saviem bērnības maršrutiem netālu no vecmammas mājas Akuratera ielā. Tā ir lasīšanas metode, kuru es cienu: sākt no sava ķermeņa pozīcijas un virzīties uz darbu, nevis otrādi. Ostups neatver mākslas vēstures grāmatu, viņš atver logu. Tomēr mani šajā gleznā saista kaut kas, ko viņš, es domāju, apzināti atstāj malā: to divu sejas.
Viņš piemin tās pašā beigās, ar jautājumu, kurā nav atbildes. Kāpēc tās ir tik nopietnas? Es gribētu apstāties pie šī jautājuma nedaudz ilgāk, jo tajā ir viss.
Šagāls gleznoja šo darbu 1918. gadā, Vitebskā, kur viņam tikko bija uzticēts pārraudzīt pilsētas mākslas skolu pēc revolūcijas. Bella bija viņa saderināmā, vēlāk sieva. Pilsēta, kuru viņi lido pāri, ir gan konkrēta, gan jau pa pusei atmiņa: Šagāls tobrīd bija atgriezies Vitebskā pēc gadiem Pēterburgas akadēmijā un Parīzē, un skatīja dzimto pilsētu ar acīm, kurās jau bija redzēts kaut kas cits. Tas maina redzējumu neatgriezeniski. Vienā brīdī pilsēta, kurā uzaugi, kļūst par objektu, ko redz no augšas, pat ja kājas vēl iet pa tās ielām.
Ostups pareizi norāda uz saistību ar Franci Rozencveigu un Balteru Benjaminu, Šagāla vienaudžiem, kuru teoloģiskā doma veidojās tajā pašā laika periodā. Benjamina vēstures eņģelis, kurš vēlētos sakļaut spārnus un atjaunot nopostīto, taču nespēj, ir grandioza figūra. Tomēr Šagāla mīlētāji nav eņģeļi, un tas ir būtiski. Viņi nav pat putni. Viņi ir divi cilvēki, kuri lido, un šī neiespējamība gleznas iekšienē tiek pieņemta ar pilnīgu mieru, it kā tā būtu dabiska vieta, kur atrasties kopā ar mīļoto: virs jumtiem, kur vēl ir tā pati skumjā māja, kurā tēvs aizmiga pie vakariņu galda, bet kur viena augstuma dēļ visi pārpratumi ir atlikti.
Tieši te man liekas svarīgi Ostupa novērojums par to, ka Šagāla mīlētāji atgriežas pilsētā sapnī, kad pilsētas ir savādi tukšas. Sapņa logika ļauj viņiem lidot, un sapņa logika tukšo ielas. Taču sapņi ir arī tas, ko cilvēks redz, kad realitāte ir par smagu, lai to nestos nomodā. 1918. gads. Karš tikko beidzies, revolūcija sākusies, un Vitebskas ebreju kopiena, kuru Šagāls zināja sīkumos, šajā brīdī pastāv vēl pilnīgi, bet jau peldoša kādā nenoteiktībā.
Sejas ir nopietnas, jo lidojums nav viegls. Vai vismaz tā es to lasu, zinot, kas nāca pēc tam. Šagāls pats to vēl nezināja, bet glezna zina. Gleznas zina daudz ko savā priekšā.
Bruno Šulcs, Šagāla laikabiedrs Drohobičā, rakstīja par pagalmiem, kas naktī dzīvo savu slepeno dzīvi, par vēsturi, kas nepārvietojas pa taisno līniju, bet sačokurojas, atgriežas, peld. Tas pats princips darbojas šeit. Šagāla Vitebska nav hronoloģiski rekonstruēta pilsēta. Tā ir vieta, kur viena cilvēka atmiņa par bēnīšu logu un citā stāvā esošo otru logu un ielu zemāk un ūdeni vēl tālāk sakrājas kopā vienā telpā, ko ārpus glezniecības nebūtu iespējams noturēt vienlaikus.
Ostups piemin, ka Šagāls savu vecāku māju atmiņās sauca par „kartupeli siļķu mucā”. Tas ir smagas sadzīves tēls, un tajā ir humors, kurā ir skumjas. Šis humors ir arī gleznā: divi cilvēki, kuri lido, ir nedaudz absurdi, un Šagāls to zina, un viņš ļauj mīlētājiem lidot tieši tāpēc, ka zina. Mīlestība gleznā nav triumfāla. Tā ir pacelšanās kā vienīgā iespēja būt kopā ar kādu virs tā visa, kas velk uz leju.
Ko Ostups papildus dod šim lasījumam, ir telpiskā precizitāte: Vitebskas un Jēkabpils paralēle nav dekoratīva, tā ir darba metode. Ar mazām koka pilsētām, kurām logi ir pie zemes un aizkari nekustas, ir noteikts veids, kā iztēloties, kā atrasties virs tām. Tas ir ne ar ko aizstājams. Cilvēkam, kurš nav uzaudzis šādā pilsētā, šajā gleznā trūktu kāda slāņa. Man tas ir zināms, kaut arī savādāk: Rīga ir liela pilsēta, bet Āgenskalnā ir ielas, kur mājas ir tādā pašā attiecībā ar gājēju, un vakara gaismā tur ir līdzīga sajūta, ka kaut kas ir uz robežas starp palikšanu un gaišumu.