Latviešu krievu / латышская русская / dzeja / поэзия. Sastādījis Aleksandrs Zapoļs. Rīga: Neputns, 2011.
Aleksandrs Zapoļs sava krājuma ievadā formulē pievilcīgu tēzi: latviešu dzejnieku krieviski rakstītie dzejoļi „nepavisam nav piemineklis brīvai valodas pārzināšanai, bet gan pati brīvība: pati dzeja.” Tas ir skaists apgalvojums. Tā ir arī, kā Uldis Tīrons savā lasījumā prasmīgi norāda, rezolūcija, kas uzreiz ietver sevī savu noliegumu.
Valoda atriebjas. Tā nav metafora, bet konstatācija, ko šis krājums pierāda ar reti sasniegtu skaidrību. Svešā valodā rakstīta dzeja bieži nonāk pie tā, ko Tīrons nosauc par „poētisko mazasinību”: saturs kļūst reducēts, tehniski tīrs, emocionāli deklaratīvs. Lūcijas Zamaičas rindas „И сердце разрывается в груди / О бывшей любви…” ir šī procesa precīzs piemērs. Tās ir rindas, kurās teiktais ir acīmredzams, taču neviens vārds neatgriežas; nekas tanī neiesit. Mēs lasām par sirdi, kas plīst, un mums nav silts, nav auksts. Dzeja par mīlestību, kas nemāk mīlēt.
Un tomēr: šāds krājums pierāda kaut ko negaidītu. Dzejas forma ir spēcīgāka par vārdu inerci. Mirdzas Bendrupes rindas „Сквозь решетку изломанных сучьев / Ломится ночь в окно. / До чего же без тебя мне скучно / Есть хлеб. Пить вино.” darbojas citādi. Šeit valoda vairs nav šķērslis, bet instruments, ko dzejniece apgūst nevis ar iepazīšanos, bet ar redukciju. Teikt „ēst maizi, dzert vīnu” ir teikt visu, ko vairs neizstāsta kopā. Krievu valodas trūkums, tā sintakses minimalisms svešnieka rokās, kļūst par vientuļuma metriku. Tā nav neveiksme, bet metode.
Vēl asāk: „Прозрачна даль. Бездонна тишина. / Все знают все. Все обо всем молчат.” Šeit esam krietni tālāk par valodas apguvi. Šeit dzeja ir panākusi to, ko Zapoļs vēlējās pierādīt, taču pa citu ceļu, nekā apsolīts. Brīvība nav pārzināšana. Brīvība ir noliegt valodai vairāk, nekā tā var atļauties.
Salīdzinājums ar Rietumeiropas literatūras tradīciju šeit nav dekoratīvs. Valters Benjamins rakstīja par tulkošanu kā oriģināldarba dzīves pagarinājumu, kā pārejas formulu, kurā oriģinālā „tīrā valoda” kļūst saskatāma tieši caur svešās valodas pretestību. Šajā krājumā procesi ir apgriezti: nav oriģināla, no kura atrastos tulkojums. Ir dzejnieks, kas raksta savā svešumā, un valoda, kas pretojas. Taču Benjamina intuīcija saglabājas: tieši pretestībā kaut kas kļūst redzams.
Tas rada teorētiski interesantu jautājumu, kuru Tīrons neizvirza tieši, bet uz kuru viss viņa lasījums norāda: kad dzeja rakstīta otrajā valodā, vai tā ir tās pašas dzejnieka poētiskās pieredzes izpausme, vai sākumā jauna, cita pieredze? Bendrupes minimālisms krieviskajās rindās nav pārnests no viņas latviskajiem tekstiem. Tas ir izgūts no jaunas situācijas, no tā, ka krievu valodas aparāts nepadodas. Rezultātā rodas kaut kas, ko ar citiem paņēmieniem varētu nebūt ieguvis. Svešā valoda kā ierobežojums, kas paplašina.
Bet ir arī otra šī krājuma puse, kuru nevar apiet. Liela daļa dzejoļu Tīrona lasījumā tik tiešām paliek poētiski vāji. Zamaičas rindas šajā ziņā nav izņēmums. Valodas nepārzināšana dzejnieku bieži iesloga klišejā: sirds, kas plīst, naktis bez viņa, debesis kā metafora. Klišejas nav krievu valodas vaina. Tās ir simptomu klišejas, ko svešā valoda tikai padara redzamākas, jo nav kompensācijas mehānisma. Dzejnieks, rakstot dzimtajā valodā, var apiet klišeju ar niansi, ar sintakses negaidītu pavērsienu, ar vārda siltumu vai aukstumu, ko jūt dzimtās valodas runātājs. Svešā valodā šāda kompensācija nav pieejama. Klišeja paliek klišeja, un tā ir redzama kailumā.
Šeit Zapoļa tēze atgriežas ar atriebību. Apgalvot, ka šis ir brīvības, nevis pieminekļa krājums, nozīmē ignorēt brīvības cenu. Brīvību var izcīnīt tikai daži. Pārējie maksā ar vārdiem, kas neaiziet, ar rindām, kas neko neprasa lasītājam, ar atskaņu shēmām, kas piepilda lapu, bet neko tajā neatstāj.
Neputns šo krājumu laidis klajā 2011. gadā kā kultūrvēsturisku dokumentu, un kā tāds tas ir vērtīgs: dzejas zinātnieks, lingvists vai vēsturnieks šeit atradīs daudz, ko aplūkot par divvalodīgu rakstīšanu, par latviešu un krievu kultūras saskari, par to, kā rakstīšanas prakse mainās, mainot valodu. Kā dzejas krājums, kas lasāms dzejas baudīšanas nolūkā, tas ir nevienāds taisnīgumā: daži dzejoļi ir paticami, lielākā daļa paliek dokumenti.
Tas nenozīmē, ka krājums bija jānepublicē. Tas nozīmē, ka Zapoļa ievada apgalvojumam vajadzēja citu formulējumu: nevis „pati brīvība”, bet „brīvības mēģinājums.” Mēģinājums, kas dažiem izdodas, daudziem neizdodas, un visos gadījumos parāda, cik daudz dzejā ir no valodas miesiskuma, no tā, ka vārds jāzina tā ķermenī, un ne tikai nozīmē.