Ekspozīcija „Dzeja un sapnis” (Poetry and Dream). Tate Modern, Londona.
Tate Modern ir liela ēka, un tajā ir daudz darbinieku. Kad jautāju pie informācijas letes, kur atrast Deimantas Narkeviča filmu „Dzīves laika nozīme” (*The Role of a Lifetime*, 2003), pirmais darbinieks nosūtīja pie kolēģes, kuras sejā, izdzirdot vārdu Narkevičius, parādījās izmisuma izteiksme. Ieva Strazdiņa šo epizodi pierakstījusi ar sausu humoru, un tā ir precīza: anonimitāte kā sākotnējais nosacījums, pirms darbs vispār ir redzēts.
Narkeviča filma iekļauta ekspozīcijā „Dzeja un sapnis”, kurā Pikaso „Raudošā sieviete” pakārta blakus de Kiriko metafiziskajām ainavām, Jozefa Boisa instalācijām un Gustava Kluča propagandas plakātam ar Marksa, Engelsa un Ļeņina zvērojošajām sejām. Strazdiņas kritika par šādu kuratoriālo pieeju ir pamatota, un es gribētu to paplašināt. Muzeja telpā katrs darbs kļūst par eksponātu, par herbārija lapu, kas ievietota starp diviem stikla plāksnēm. Žāvēšanas procesā tiek saglabāta forma, bet zūd tā lieta, ko forma turēja iekšā.
Narkeviča 17 minūšu filma ir veidota no trim slāņiem: lietuviešu mākslinieka Mindauga Lukošaiša zīmējumi ar Grūtas parka apsnigušajām skulptūru ainavām, amatieru kinokadri no 1960. gadu Braitonas un britu režisora Pītera Votkinsa teksts. Votkinss Lielbritānijā ir skandalozs vārds: BBC 20 gadus aizliedza demonstrēt viņa 1966. gada fikciju „Kara spēle” (*The War Game*), kas modelēja atomkara situāciju Anglijā un ieguva Oskaru par labāko dokumentālo filmu. Pēc aizlieguma Votkinss devās labprātīgā trimdā, daļa no kuras pagāja Lietuvā. Tieši viņš pārliecināja Džonu Lenonu un Joko Ono izmantot savu publisko ietekmi pret Vjetnamas karu; no tā izauga kampaņa „Gultā par mieru”.
Filmā Votkinss saka: „Es neticu, ka pastāv neitrāla māksla; ja tāda arī pastāv, tad tā mani neinteresē.”
Strazdiņa šo citātu izmanto kā argumenatīvo beigu akcentu, un tas ir pareizi izvēlēts. Bet man šķiet, ka Votkinsa teiktais ir jālasa ne kā manifests, bet kā diagnostisks instruments. Jautājums nav par to, vai Narkeviča vai Votkinsa māksla ir „neitrāla” — acīmredzami nav. Jautājums ir par to, ko ar mākslu dara ekspozīcija, kas to nosauc. „Dzeja un sapnis” kā virsraksts darbojas kā klasifikators: ieliek darbu kategorijā, piešķir tam pozīciju rindā, ieliek herbārijā. Un herbārijā katrs eksponāts kļūst vienlīdz sausains neatkarīgi no sākotnējās stingrības.
Strazdiņa piemin Francijā redzētus mācību palīglīdzekļus, kuros literāro varoņu rīcības motīvi izskaidroti saskaņā ar Izglītības ministrijas normatīvajiem aktiem, un Bovarī kundze šādi paliek piekalta pie sienas. Šī salīdzinājuma slēptā pikantums ir tajā, ka Tate attiecībā pret savam krājumam dara to pašu, ko Flober darīja ar savu varoni: reproducē pienācīgo lasījumu, lai novērstu neatļauto. Bet atšķirībā no romāna romāns vismaz ļauj Emmai nomirt bez papildu komentāra. Muzejs pievieno etiķeti.
Šī tendence nav specifiski Tate problēma. Tā ir konstitutīva muzeja institūcijai kopš 19. gadsimta vidus, kad Rietumeiropā sāka veidot publiski pieejamas kolekcijas ar izglītojošu mērķi. Valters Benjamins savā esejā par mākslas darbu reproducējamības laikmetā rakstīja par „auru”, ko darbs zaudē reprodukcijas procesā; kuratoriālā klasifikācija ir cita veida reproducēšana, kurā oriģināls tiek saglabāts materiāli, bet kontekstuāli deaktivizēts.
Šis nav arguments pret muzejiem. Tas ir novērojums par cenu, ko klasifikācija prasa.
Narkeviča filma šo cenu padara redzamu ar saviem paņēmieniem. Lukošaiša zīmētās apsnigušās Grūtas parka skulptūras jau pašas par sevi ir klasifikācijas parādība: padomju varoņu pieminekļi, kas pārvietoti no publiskās telpas uz skulptūru parku, kur kļuvuši par mākslas priekšmetiem. Votkinsa teksts šo gājienu komentē no iekšpuses. Braitonas amatieru kadri, ar to nestabilo roku un neatbilstošo gaismu, ieved attēlā to, ko profesionālais kinematogrāfs izslēdz: nejaušību, laiku, personīgo skatienu bez izglītojošā nodoma.
Strazdiņas raksts beidzas ar tēlu par kaltētu taureni, kas uzdurts uz adatas ar etiķeti „Sapnis”. Tas ir labs tēls. Varbūt precīzāk teikt tā: taurenī mīt kustība; adatā mīt definīcija. Šī ekspozīcija izvēlējusies otro.
Bet Narkeviča filma paliek spēlē. Tā Tate gaitenī darbojas kā kaut kas, kam forma ir atteikusies pakļauties herbārija logikai, lai arī no kuras puses to apkopj.