Jānis Rokpelnis. „Smagi urbjas tinte”. Grāmata par Knutu Skujenieku. Rīga: Pētergailis, 2006.
Jānis Rokpelnis. „Smagi urbjas tinte”. Grāmata par Knutu Skujenieku. Pētergailis, 2006. Neliela apjoma grāmata, kuras apakšvirsraksts apzināti izvairās no žanra definīcijas. Nav rakstīts „biogrāfija”, nav rakstīts „kritika”. Tikai: grāmata par Knutu Skujenieku. Šī izvairīšanās no apzīmējuma ir viens no godīgākajiem žestiem, ko latviešu literārā prese pēdējos gados spējusi piedāvāt.
Ieva Lešinska, kas grāmatu recenzējusi ar acīmredzamu simpātiju pret abiem, rakstnieku un viņa priekšmetu, pareizi fiksē galveno pretrunīgumu: Rokpelnis ir laikabiedrs, līdzdalībnieks, cilvēks, kurš 60. un 70. gadu virtuves sarunas atceras no pirmās rokas, tomēr grāmatas lielākajā daļā viņš turējies pie distancētas, it kā bezkaislīgas konstatēšanas. Lešinska šo spriedzi nosauc precīzi: interesantākās vietas ir tās, „kur Rokpelnis ir Rokpelnis”. Es gribētu šo novērojumu paplašināt, jo tas paver ko vairāk nekā žanriskās gaidīšanas jautājumu.
Rokpeļņa grāmata nav māksliniecisks neveiksmes gadījums. Tā ir dokumentārs spriedzes gadījums starp diviem dzejas ētosiem, kas latviskajā 20. gadsimta otrajā pusē pastāvēja paralēli un reizēm asā kontrastā: dzejnieks kā liecinieks un dzejnieks kā kritiķis. Skujenieks, ko Rokpelnis apraksta, pieder pirmajam tipam ar pilnu skaidrību. Septiņi gadi Mordovijas nometnē, tulkošanas darbs kā dzīvotprasme un kā pretošanās veids, valodas saglabāšana apstākļos, kuros valoda bija vienīgais, ko nevarēja konfiscēt. Šāda biogrāfija nosaka, kā par šādu cilvēku ir rakstāms, un Rokpelnis to jūt. Tāpēc apcerējums vietām izskatās pārmērīgi uzmanīgs, it kā autors no sevis prasītu pilnīgu sevi izdzēšanu priekšmeta priekšā.
Taču tā ir Rokpeļņa grāmata, nevis Skujenieka. Un visizteiksmīgākās lapas, kā Lešinska atzīmē, ir tās, kur autobiogrāfiskā substance izlaužas cauri. Latviskajā literatūrkritikā ir sena tradīcija aplūkot dzejniekus kā monolītus parādību, norobežot tos no to laika sociālā auduma. Tas, ko Rokpelnis piedāvā, pat savā nepilnajā formā, ir kas pretējs: dzejnieks kā konkrētas laika telpas produkts, „60. un 70. gadu virtuvēs” runāts, strīdēts, formulēts.
Šī pieeja Rietumu tradīcijā nav jauna. Sebālds savos esejiskajos pētījumos par Šnicleruu, Kleisti vai Kafku nekad neslidina sevi ārā no kadra. Tomass Bernhards, vēstot par Wittgensteinu savā Korrektūrā, padara sevi par liecinieka ķermeņa daļu. Latviešu tradīcijā Knuts Skujenieks pats, tulkodams Miķeli Eliadi vai aprakstīdams citu tautu dziesmu kultūras, neizdzēsa sevi no teksta. Tāpēc Rokpeļņa izvēle, tiecot pēc bezkaislīgas distances, veidojot it kā „aizkadra balsi” (Lešinskas formulējums), ir ne tikai žanriska, bet arī ētiska izvēle, ko grāmata pati neatrisina.
Latviskajā dzejā Skujenieks ir viena no retajām figūrām, kuras autoritāte nav balstīta tikai estētiskā izcilībā. Tā balstīta liecībā. Tulkotāja darbs ir viena no grūtāk aprakstāmajām literārajām darbībām, jo tas prasās pēc pilnīgas sevis pakļaušanas cita teksta vielai. Skujenieks to darīja ar vācu, lietuviešu, gruzīnu, poļu dzeju, un šis darbs nav bijis tikai izdzīvošanas mehānisms. Tas bijis arī interpretācijas akts: kā latviskā valoda var saturēt Brechtu, Martiju vai Nerudi, nezaudējot pati sevi. Šis jautājums Rokpeļņa grāmatā tiek aizskarts, bet nav atstrādāts.
Lešinska pauž cerību, ka Rokpelnis uzrakstīs plašāku darbu. Es piekrītu šai cerībai, bet ar papildinājumu. Tā, kas trūkst, nav tikai apjoms. Trūkst nolēmuma par sevis iesaistīšanu. Grāmata, kas gaidāma, prasīs Rokpelni kā balsi, ne tikai kā organizatoru, kas kārto materiālu par kādu citu. 60. un 70. gadu virtuves sarunas, strīdi par politisko dzejnieka atbildību, jautājumi par to, kas no tā laika literārās kultūras ir izdzīvojis un kas aprakts, nav tikai vēsturnieces interese. Tās ir arī diagnostikas kategorijas, kas skaidro, kāpēc pašreizējā latviešu literārajā dzīvē ir tādi signāli, kādi ir.
Rokpeļņa grāmata šo diagnostiku nesasniedz. Bet tā to apsolīja. Un tas, ko apsolīts, paliek.