Janne Tellere. „Nekas”. No dāņu valodas tulkojusi Inga Mežaraupe. Rīga: A&A Vision, 2015.
Janne Telleres romāns „Nekas” ir iznācis latviski ar redzamiem rediģēšanas trūkumiem, un šis fakts ir kļuvis par atsevišķu literāru notikumu, kas apēno pašu grāmatu. Inese Zandere savā recenzijā to noformulē atklāti: tulkotāja Inga Mežaraupe teksta nesakopto stāvokli pārdzīvo kā profesionālu kaunu, Baltvilka žūrija nopūtusies un grāmatu atlikusi malā. Zandere pati tomēr palasa un saka: nav tik traki. Varam nopūsties, bet neignorēt.
Šis ir pareizs secinājums, un es gribētu to izvērst.
Grāmata, ko nobloķē tās apvalka trūkumi, atgādina dārgumu, kas ieslīdējis dubļos. Mums ir izvēle: pagāzt degunu vai izskalot. Telleres gadījumā skalošana ir vērts darbs, jo teksts, ko viņa rakstījusi 7. klases pusaudžiem, pieskārās vienai no noturīgākajām filozofijas problēmām, kam Eiropas literatūrā ir ilga pēdas. Nihilismu kā pusaudžu dzīvespozīciju nav viegli uzrakstīt bez patronizēšanas. Vairums pieaugušo rakstnieku, kas mēģinājuši to darīt, ir vai nu pārāk nopietni (un kļūst didaktiski), vai pārāk ironiski (un kļūst vieglprātīgi). Tellere šo šaurumu, cik noprotams no avota un no grāmatas struktūras, iet ar samērā asu soļu.
Romāna centrā ir kolektīvs rituāls: pusaudži krauj pamestā kokzāģētavā materiālu kaudzi, kurai piedevā ir metaforas spēks. Zandere to raksturo kā „materializētu jēgas kaudzi”, kas „smird pēc izmisuma”. Šis apraksts ir precīzs. Literatūrā, kas nodarbojas ar nihilismu, fiziskais objekts bieži darbojas kā argumenta aizstājējs. Tas ir vecāks paņēmiens nekā modernisms, un to pazīst jau Senekā: ja gribi runāt par nāvi kā abstraktu jēdzienu, parādi lietu, kas sapūst. Pusaudžu kaudze kokzāģētavā ir tikpat konceptuāls kā Marsela Dišāna atradums un tikpat pusdienišķs kā Roberta Frosta zemnieka žogs. Objekts strādā, jo tas prasa fiziskas pūles un laiku. Jēgai vai tās trūkumam ir svars.
Ir vērts padomāt, kāpēc šāda grāmata tiek gan aizliegta, gan apsveikta dažādās valstīs. Zandere to piemini, bet neizskaidro. Atbilde, manuprāt, ir piesardzīga: aizliedz to, kas uzskata, ka pusaudži ir aizsargājams objekts; apsveic to, kas uzskata, ka pusaudži ir domājošs subjekts. Šī robeža nav nedz politiska, nedz ģeogrāfiska. Tā ir pedagoģiska, un tā iet caur katru skolu, katru bibliotēku, katru ģimeni atsevišķi. Tellere pati, rakstot šo grāmatu, acīmredzot ir izvēlējusies otro pusi. Viņas pusaudži domā, un viņu domas nav skaistas.
Zandere raksta: „Ieteicamā literatūra skolām, kas grib godprātīgi īstenot tikumības programmu.” Šajā teikumā ir ironija, kas ir labāka nekā jebkāds sīkāks komentārs. Tikumības programma, kas darbojas godprātīgi, nevar izvairīties no jautājuma, ko Tellere uzdod: kāpēc vispār. Ja programmā šā jautājuma nav, tā nav tikumības programma, bet drīzāk kārtības uzturēšana. Grāmatas dāņu virsrakls ir „Intet”, latviski „Nekas”, un jau virsrakls nosaka, ka mēs neesam uz prieka teritorijas.
Tomēr ir viens elements, par kuru Zandere raksta maz un ko es uzskatu par teksta galveno potenciālo trūkumu. Pusaudžu nihilisms literatūrā bieži saglabājas kā poza, nevis kā pieredzēts stāvoklis. Sebaldā vai Bernhardā nihilisms ir gribas akts, ierakstīts garā vēsturiskā spriedzes lokā. Pusaudžu grāmatās šī vēsturiskā dimensija gandrīz vienmēr iztrūkst, jo autori uzskata, ka pusaudžiem vēsture nav pieejama. Ja Tellere šo problēmu atrisina, tad „Nekas” ir nozīmīgs darbs. Ja nē, tas ir skarbs un godīgs, bet paliek vienā līmenī.
Par izdevniecības atbildību der teikt skaidri. Grāmatas publicēšana bez redaktora un korrektora nav tikai saimniecisks lēmums: tā ir pozicionēšanās pret Inga Mežaraupas darbu un pret lasītāju. Tulkotāja nevar tikt vainota par kļūdām, ko viņa nav pieļāvusi. Žūrija, kas nopūšas un novieto grāmatu malā, rīkojas saprotami. Zandere, kas šo grāmatu tomēr izlasa un novērtē, rīkojas pareizāk. Teksts ir atdalāms no tā iesiešanas.
Un teksts, cik redzams caur Zanderes lasījumu, runā par ko, ko literatūra ar pusaudžiem runā reti: ka izmisums var tikt kolektivizēts, ka grupas rituāls var kļūt par domāšanas formu, ka pamesta kokzāģētava ir tik pat piemērota filozofijas telpa kā Platona akadēmija vai Vitgenšteina Kembridža. Šis nav mazs apgalvojums.
Lasīt „Nekas” nozīmē pieņemt, ka 7. klases puika vai meitene spēj saskarties ar tādu pašu jautājumu, ar kādu Kamus saskārās savā „Sīzifā”. Vai Telleres atbilde ir līdzvērtīga Kamu atbildei? Protams, nē. Bet jautājums, ko viņa uzdod, ir tas pats. Un jautājuma vērtība literatūrā bieži pārsniedz atbildes vērtību.