Andrejs Veisbergs. „Jaunā latviešu-angļu vārdnīca”. Rīga: Zvaigzne ABC, 2016.
Vārdnīca ir viens no tiem priekšmetiem, kurus reti lasām sākumā. Mēs tajā meklējam konkrētu vārdu, atrodam vai neatrodam, un aizveeram. Tomēr vārdnīca nav neitrāls rīks. Tā ir redakcionāls lēmums par to, kas valodā pastāv un kas nepastāv, kas ir tulkošanas vērts un kas paliek ārpus robežas. Andrejas Veisberga „Jaunā latviešu-angļu vārdnīca” (Zvaigzne ABC, 2016) šo faktu neslēpj, bet tieši tā klusēšana par to ir simptomātiska.
Ieva Lešinska, kas par šo vārdnīcu rakstīja kā praktizējoša tulkotāja, novietoja problēmu precīzi: viņa steidzās iegādāties jauno izdevumu, jo vecais no 2001. gada krīt ārā no vākiem, kas krustu šķērsu apvīti ar līmlenti, un gandrīz katrā lappusē saraibināts ar viņas pašas labojumiem un papildinājumiem. Šāda fiziska nodiluma aina stāsta vairāk par vārdnīcas trūkumiem nekā jebkura recenzija. Kad profesionālis ar pildspalvu papildina drukāto avotu, tas nozīmē, ka avots nav pietiekams.
Lešinskas saraksts ar jaunajos izdevumā iekļautajiem vārdiem ir iespaidīgs: “apzināt, ārpakalpojums, atstumtība, hidrotērps, kapitālsabiedrība, kopbudžets, pašbilde, viesabonēšana.” Šie vārdi liecina par aktīvu leksikālu darbu, par to, ka Veisbergs sekojis valodas attīstībai. Bet tieši tāpēc izlaistais kļūst jo skaidrāk redzams.
Ko nozīmē atstāt ārpus vārdnīcas “maijrozīti” vai “lupstāju”? Ja atbilde ir “šie vārdi ir pārāk specificiski”, tad rodas jautājums: specificiski attiecībā pret ko? Pret kādu iedomātu latviešu valodas standartu, kuru tulkotājs angļu valodā pārstāv? Lingvistikas vēsturē klasifikācijas sistēmas vienmēr kodē kāda varu, kādu lēmumu par to, kas ir centrāls un kas ir perifērs. Borhess savā esejā par Džona Vilkinsa analītisko valodu parādīja, ka jebkura taksonomija ir patvaļīga, ka kategorijas atspoguļo to, kas kategoriju veidotājam šķiet loģisks, nevis to, kas pasaulē pastāv. Latviešu-angļu vārdnīca nav izņēmums.
Interesantāks un sarežģītāks ir Lešinskas minētais jautājums par vēsturiskajām reālijām. Kā angliski tulkot “fogtu” vai “komturu”? Kā tulkot “zemgaļus” tā, lai angļu lasītājs saprastu, ka runa nav tikai par kādas vietas iedzīvotājiem, bet par cilti ar savu kultūru, karu vēsturi un likteni? “Inhabitants of Zemgale” ir ģeogrāfiska norāde, nevis vēsturiska identitāte. Šī problēma nav Veisberga vārdnīcas individuāls trūkums. Tā ir tulkošanas fundamentāla spriedze, kuru Šlēgels 19. gadsimta sākumā formulēja kā izvēli starp asimilāciju un aliānci: vai tu ved svešo lasītāju pie teksta, vai tu ved tekstu pie svešā lasītāja? Latvijas vēsturiskās leksikas gadījumā šī spriedze ir īpaši asa, jo vārdiem nav angļu ekvivalentu, tikai apraksti.
Taču Lešinskas rūpīgākais novērojums attiecas uz “reversu”. No vārdnīcas uz vārdnīcu ceļo kļūda: “reverss (monētu)” tulkots kā “obverse”, lai gan “obverse” ir monētas priekšējā puse, bet “reverss” angliski ir tieši “reverse”. Tas nav matu skaldīšana. Tas ir precīzi dokumentēts fakts, ka vārdnīcas bieži vien kompilē no iepriekšējām vārdnīcām, nepārbaudot pašu avotu. Kļūda tiek reproducēta, jo tā ir autorizēta ar citu vārdnīcu klātbūtni. Šāds mehānisms ir zināms arī literatūras vēsturē: teksti iegūst autoritāti ne no savas precizitātes, bet no citēšanas biežuma. Liehtenbergs savās burtnīcās pierakstīja, ka kļūdainas citāts kļūst par patiesību tad, kad to citē pietiekami daudzi. Vārdnīcas nav imūnas pret šo procesu.
Tas viss nenozīmē, ka Veisberga darbs ir bezvērtīgs, tas ir pretēji. Divvalodu vārdnīca ar šādu apjomu ir nopietns filologu un tulkotāju uzņēmums. Bet to lasot, der atcerēties, ka priekšā ir arguments par latviešu valodu, nevis tās pilnīgs atainojums. Lešinskas pildspalvas piezīmes vecā, sabirušā 2001. gada eksemplārā ir paši godīgākie komentāri par to, ko jebkura vārdnīca spēj un ko nespēj: tā ir sākuma punkts, nevis galapunkts. Valoda pārspēj katru savu inventarizāciju.