Intervija. „Kokalis ēd.” Foto: A.F.I. Sagatavoja A.A. Rīgas Laiks.
Rīgas Laiks reiz publicēja interviju ar Jāni Kokali par ēšanu. Astoņpadsmit jautājumu un astoņpadsmit atbildes veido nepārtrauktu sarakstu, kurā gandrīz katra rinda nosauc kādu konkrētu gaļu. Zebra. Antilope. Krokodils. Ķengurs. Cūka. Šī saraksta caurskatāmība padara interviju par tekstu, kuru ir vērts lasīt nevis pēc satura, bet pēc struktūras.
Žanrs ir pazīstams: „Ko ievērojami cilvēki ēd brokastīs”, laikrakstu rubrika, kas pastāv kopš 19. gadsimta vidus un kuras pamatnoteikums ir vienkāršs. Slavenais cilvēks runā par ikdienišķu lietu, un ikdienišķums kļūst par raksturīpašības atklāsmi. Brillat-Savarins formulēja to skarbāk: pasaki, ko ēd, un es pateikšu, kas tu esi. Pārtikas intervija ir literārs žanrs ar precīziem mērķiem, un to ir vērts lasīt kā tādu.
Kokalis šajā žanrā strādā profesionāli. Viņš sāk ar svaru. 106 kilogrami kādreiz, tagad 90, augums 1,73. Skaitļi tiek pasniegti tehniski, bez atvainošanās. Nākamais kustību punkts: Cīrihes zivju restorāns, 70 centimetru gara zivs, fotografēšana pirms ēšanas, kauliņi kaudzē uz šķīvja, oficiantu humors. Tad atklāsme: „Mums droši vien nevajadzēja tā uzvesties.” Tūlīt seko korekcija: „Kaut gan es vienmēr uzvedos brīvi, kad ēdu.”
Šī ir intervijas pirmā kompozicionālā kustība. Vienkāršība tiek deklarēta, pārbaudīta konkrētā epizodē, un apstiprināta. „Brīvi” šeit nenozīmē vispār. Tas nozīmē: brīvi Cīrihes restorānā par septiņdesmit centimetru zivi, kura nav lēta.
Inese Misāne intervijā parādās īsi. Intervētājs piemin, ka Misāne reiz teikusi: dārgākais ēdienā vienmēr ir vīns. Kokalis to apstiprina ar konkrētu summu. Biznesa pusdienas Maskavā astoņiem cilvēkiem par aptuveni divdesmit tūkstošiem dolāru. Misānes vārds šajā kontekstā nav nejaušs. Tā ir kultūras intelektuāles signāls, kas norāda, ka mēs esam aprindā, kurā cilvēki apmainās ar novērojumiem par restorāniem un vīna cenām ar tādu pašu vieglumu, ar kādu citi runā par laiku. Šī norāde nav tukša. Tā situē Kokali un tos, kas viņu lasa.
Otra kompozicionālā kustība notiek Tanzānijas paragrāfā. Šeit gaļu saraksts iegūst eksotisku ekspansiju: zebras, antilopes, krokodili. Kokalis precizē: „Nākamreiz brauksim ziloni šaut.” Iet medībās uz Āfriku ir noteikta cilvēku slāņa nodarbe, kuras kultūras nozīme ir labi dokumentēta un kuras simboliskā funkcija ir konsekventa visā ziemeļatlantiskā kultūrā kopš Hemingveja laikiem: apliecināt brīvību, kas pārvar pat dzīves pamata robežas. Tas viss Kokalim ir pieejams, un viņš to izmanto. Bet viņš to neidealizē. Viņš to nosauc.
Trešā kustība ir Rīgas restorāni. Skonto zivju restorāns, Hotel de Rome, Skonto ķīniešu restorāns. „Kolosāli samiņi” un peipusa zutis. Eksotika kļūst dzimtenes mēroga. Saraksts atgriežas mājās.
Tad Kokalis runā par māti. Pončiki ar ievārījumu. „Vienā reizē vairākus varu apēst.” Šis ir intervijas pirmais maiguma punkts, un tas ir maigums, kas nemēģina sevi noslēpt. Bet uzreiz pēc tā nāk principiāls noliegums: „man nepatīk sajaukti ēdieni, ļoti negaršo lazanja.” Atsevišķi sevī pasniegti ēdieni. Vienkāršība un atsevišķums kā ēšanas filosofija.
Intervijas noslēgumā nāk pēdējās ēdienreizes jautājums. Kokalis atbild divreiz. Pirmā atbilde ir joks: ja svinīga balss no debesīm, no šausmām neko nevarētu apēst. Otrā atbilde ir konkrēta: cūku pupas katlā, lielā kompānijā, ar „zastoļje”, ar līksmošanu un čigāniem.
Šeit notiek kustība, kas padara visu interviju vērtīgu kā tekstu. Pēc Cīrihes zivs, pēc Maskavas divdesmit tūkstošiem dolāru, pēc Tanzānijas zebras un krokodila Kokalis nevēlas pēdējo ēdienreizi nevienā no šiem reģistriem. Viņš grib cūku pupas. Tas ir specifisks ēdiens. Tas nav „viss labākais no pasaules virtuvēm.” Tas ir kaut kas no bērnības, no laukiem, no kāda apkārtas, kas precīzāk raksturo Kokali nekā visas eksotisko gaļu rindas kopā.
Un tad dziesma. „Virši zili, virši sārti… pēdējie goda vārti.” Kokalis piebilst: „Labi vārdi.” Šī ir vienīgā vieta intervijā, kurā kaut kas tiek vērtēts ar estētisku, nevis gastronomisku kategoriju. Visu pārējo Kokalis vērtē ar „garšo” vai „negaršo”. Dziesmas vārdi saņem „labi”. Šajā brīdī mutvārdu teksts pārkāpj savu žanru. Pārtikas intervija sniedz raksturīpašības atklāsmi tieši tad, kad subjekts pārstāj runāt par pārtiku.
Tas ir precīzs portrets. Cilvēks, kurš pasaulē ir ēdis krokodilu Tanzānijā un peipusa zuti Rīgā, pēc visa tā izvēlas cūku pupas un latviešu dziesmu. Saraksts beidzas tur, kur sākās: pie galda, mājās.