Andris Kaļiņins. Diptihs „Klāvs un Mārcis”, 2020. Eļļa uz audekla.
Kaļiņina „Klāva un Mārča” rozā nav viendabīgs. No attāluma izskatās kā viens tonis, tāds aplikāciju rozā, ko tagad sauc par millennial pink. Bet jebkura eļļas glezna, kura no tālienes izskatās par vienu krāsu, no tuvuma atklāj sevi kā vairāku slāņu kopsavilkumu. Krāsa, kura tika ielikta zem gala krāsas, šur tur paslīd cauri. Tas, kā mākslinieks šos slāņus saved, lielā mērā nosaka, kas glezna ir.
Šī ir krāsa, kas par sevi domā.
Pirms gadiem Raimonds Ķirķis šim pašam darbam veltīja eseju, kuru pārlasu joprojām reizēm. Viņa lasījums ir precīzs un patiess: rozā audekli ar +371, portreti kā standartizēti komunikāciju alkstoši subjekti, 21. gadsimta afekts kā ironija, kas vairs nav ironija, bet ir kļuvusi par mūsu dabisko jūtu valodu. Tas ir spēcīgi nostiprināts lasījums. Es tikai gribu piedāvāt vienu nedaudz atšķirīgu: to, kas notiek, ja paliek vēl mirklī pie krāsas, pirms pārejam pie konceptuālā ietvara.
Točkā 2020. gada izstādē Kaļiņina diptihs „Klāvs un Mārcis” karājās plašākā sērijā līdzās citu cilvēku portretiem, visi vienā rozā. Pirms ievēroji, ka tur ir +371, pirms ievēroji, ka tur ir portreti, redzēji rozā sienu. Krāsa pirms nozīmes. Mākslinieks šajā gadījumā strādā ne tik daudz konceptuāli, cik gleznotāji vienmēr ir strādājuši, proti, nosakot toni, kas notur skatu pirms tas paspēj uzskaitīt detaļas.
Vai citi mākslinieki ir gleznojuši mīlestību tādā krāsā, kāda valdīja viņu laikā? Šagāls savu Bellu gleznoja zilā. Klimts savu Adelu, zeltā. Vorhols savu Edie, sudrabā. Katrs no šiem zilumiem, zeltiem un sudrabiem bija tā laika redzēšanas valoda. Tas, kas vispār bija pieejams, kad runa nonāca līdz mīlestībai. Kaļiņins glezno rozā tāpēc, ka rozā ir krāsa, kuru viņš redz tagad. Tāpat kā viņš glezno +371, nevis „es tevi mīlu”, tāpēc ka +371 ir gambits, ar kuru tagad sāk sarunu. Ne tāpēc, ka tas būtu ironisks, bet tāpēc, ka tas ir tas, kas ir.
Šeit, manuprāt, Ķirķa interpretācija un mana sāk virzīties uz nedaudz atšķirīgām pusēm. Saku to ar pilnu cieņu pret viņa argumentāciju. Nav tā, ka mūsdienu afekti būtu ironiski. Drīzāk, afekti ir patiesi, bet pieejamie izteiksmes līdzekļi (krāsas, žesti, telefona numuri, mājaslapas adreses, +371) ir tādi, kas izskatās ironiski. Kaļiņins to redz un glezno tieši šo. Patiesumu ironiskā formā. Klāvs un Mārcis nav ironizēti. Viņi tikai pastāv valodā, kura ironizē viņus bez viņu piekrišanas.
Ja gribētos Kaļiņina sērijai meklēt vēsturiskus radiniekus, viens kandidāts ir On Kawara ar saviem datumu gleznām un telegrammām: I AM STILL ALIVE, izteikts mehānisku zīmju valodā. Bet On Kawara strādāja melnā un baltā. Koncepta tīrība bija viņa stils. Kaļiņins strādā citā kvartālā. Viņš nepamet jūtu pusi. Krāsa pati ir afekta nesēja, ne tikai konceptuāla rāmja sastāvdaļa. I AM STILL ALIVE izsūta ziņu pa pasauli. Klāvs un Mārcis paliek istabā, kur sienai blakus karājas.
Daļa no tā, kāpēc šī sērija strādā, ir, ka rozā krāsa pati pievelk skatienu pirms koncepts to atrod. +371 ir kods, kurš atpazīstams ikvienam, kurš jebkad ir zvanījis no Latvijas. Tas darbojas pirms tas tiek interpretēts. Sērija ir aizsniedzama skatītājiem, kuri citās laikmetīgās mākslas izstādēs justos nepieaicināti, jo tās materiālās zīmes, rozā un ciparu virkne, nav rezervēti tikai konceptuālās mākslas pratejiem. Tas ir reti, un tas ir Kaļiņina sasniegums.
Ķirķim ir taisnība par to, ka mūsdienās tuvība un pieejamība ir kļuvušas savstarpēji aizvietojamas. Kāda tava telefona numura nesēja ir vienmēr viena zvana attālumā, kas savukārt nozīmē, ka neviens zvans vairs nav īsts notikums. Šī domu līnija ir vērtīga, un es nedomāju to apstrīdēt. Vienīgais, par ko es ar viņu nedaudz atšķiros, ir uzsvars: man šķiet, ka rezultātā Kaļiņins glezno nevis ironiju, bet rozā. Un rozā, kā jau jebkura labi gleznotā darba krāsa, savu nozīmi sniedz tikai daļēji caur konceptu; pārējo sniedz pati krāsa.
Gadu vēlāk, domājot par šo sēriju, joprojām nezinu, kurš no diviem portretiem ir Klāvs un kurš Mārcis. Visdrīzāk šī secība arī nav svarīga. Diptihs ir tāda forma, kurā divi blakus stāvoši audekli nav viens otram līdzīgi un nav arī viens no otra atšķirīgi. Viņi vienkārši ir blakus, kā cilvēki, kuri dzīvi dalās bez vajadzības pierādīt savu kopību.
Tāda mīlestība arī ir kā Klāva ar Mārci. Tāda, kurā tu joprojām nezini, kā kuru sauc.
