Vika Eksta. Personālizstāde „P” galerijā Alma, līdz 2019. gada 14. jūnijam.
Gaisma uz P. ķermeņa Vikas Ekstas fotogrāfijās ir tāda, kāda nokrīt vēlā rīta vai dienas stundā, kad saule jau ir augstu un pa logu ienāk slīpi. Tā ir tā gaisma, kuru kāds reiz nodēvēja par vecmeistarīgu: precīza, neuzkrītoša, prātīga par to, ko tā dara ar palagiem, ar gultas malu, ar puskailo plecu.
P. guļ. Tā ir centrālā darbība visā sērijā. Viņš guļ, jo nakti ir pavadījis bārā, kur strādāja. Viņš guļ tad, kad mēs visi pārējie esam jau mosti, kaut ko ēdam, sūtām pirmos rīta ziņojumus. Gaisma, kura nokrīt uz viņa, ir gaisma, kuru viņš nepamana. Bet kura pamana viņu.
Vika Eksta strādā vidēja formāta filmā. Tas nozīmē, ka katrs viņas kadrs ir lēns. Viņa nevar pļaut. Viņa nevar uzņemt simts kadrus un izvēlēties vienu. Katrs kadrs ir nodoms. Tam, kurš strādā vidēja formāta filmā, kaut kas ir izdevies pirms tas paspēj saprast, kas tas bija. P. neatdarinās. P. neuzsmaidīs kamerai. P. paliks gulēt. Un gaisma ies pāri viņam, mainot virzienu reizi pusstundā, un Eksta būs gatava katrai pārmaiņai ar to viensvienīgo kadru, kuru viņas kamera ļauj.
Izstādei bija pievienota neliela burtnīciņa. Tajā Eksta īsi, ļoti skopā literārā formā uzrakstīja, kas P. bija, cik ilgi viņi dzīvoja kopā, kāpēc viņš strādāja nakti, kāpēc viņa fotografēja. Tas nebija paskaidrojums. Tas bija liecinājums. Burtnīcas valoda bija stipri vairāk laikraksta nekā romāna valoda. Viņa neuzdrošinājās rakstīt literāri. Viņa rakstīja kā cilvēks, kurš zina, ka šis stāsts ir piederējis viņai, bet vairs nē. Pati šī forma, neliterārā literārā burtnīciņa pie izstādes, bija daļa no darba.
Esmu lasījusi, ka šī sērija galvenokārt esot uztverama caur diskusiju par kailo ķermeni mūsdienu mākslā: jaunais puritānisms, varas attiecības starp fotogrāfu un modeli, sievietes skatiens uz vīrieša ķermeni. Šie ir reāli jautājumi, par kuriem reāli ir vērts runāt. Bet skatoties uz pašām fotogrāfijām, kuras karājās izstādes telpā, šie jautājumi sāk šķist nedaudz nepiemēroti. Tas nav darbs par ķermeni. Tas ir darbs par gulēšanu.
Foto sērijai par mīlēto vai bijušo mīļoto, kuru fotografē miega laikā, ir tradīcija, un tā ir gara. Edvards Vestons fotografēja Tinu Modoti. Imodžena Kaningama fotografēja savus dēlus. Sallija Mena fotografēja visu savu ģimeni. Šie nav darbi par kailumu. Tie ir darbi par to, kā skatās uz cilvēku, kurš tevi neredz.
Vikas Ekstas iesaiste šajā tradīcijā nav nevainīga. Viņa zina, ko viņa dara. Viņa zina, ka nav pirmā, kas to dara. Bet viņas konkrētais ieguldījums šajā tradīcijā ir P. dīvainās diennakts. Viņa fotografē kādu, kura mošanās laiks nav viņas mošanās laiks. P. dzīvo nakts maiņu pasauli. Vika Eksta dzīvo gaismas pasauli. Viņi dzīvoja kopā kādu laiku. Sērija ir radīta no tā šķēluma.
Tas, ka kādā kadrā ir redzams P. dibens, ir izstādes detaļa, nevis tās centrālais elements. Bet uz Latvijas mākslas diskusijas fona šī detaļa pievērsa pārmērīgu uzmanību. Recenzijas runāja par dibenu vairāk nekā par to, kas vēl bija kadru telpā: par palagu krokām, par ēnām, par gaismas slīpumu uz sienas. Eksta šīm detaļām bija pievērsusi tikpat lielu uzmanību kā kailam augumam, varbūt lielāku. Tas norāda uz to, kā mūsu skatiens tagad strādā: mēs meklējam politisko provokāciju arī tur, kur autore to nav piedāvājusi. Eksta nepiedāvāja provokāciju. Viņa piedāvāja gaismu uz guļoša cilvēka muguras. Mēs pievērsām uzmanību dibenam.
Vilhelma Purvīša ainavas no agrā rīta arī bija par gaismu, kura nokrīt uz neaktīva subjekta: meža, upes, sniega. Neviens nesaka, ka Purvītis glezno sniegu, lai mēs varētu runāt par sniega politiku. Eksta fotografē P., lai mēs varētu redzēt gaismu. Tas, ka P. ir cilvēks un Purvīša objekts ir sniegs, nemaina pamatuzdevumu.
Lielākā daļa kadru sērijā nav par dibenu. Tie ir par gulošo ķermeni vispār: par to, kā gaisma pieskaras kāda neaktīva auguma virsmai, par palagu vai segas dabu, par cilvēka ķermeni, kas atrod savu pozu nezinot, ka kāds skatās. Ja gribētu meklēt sērijas centrālo darbu, manuprāt, tas nav tas kadrs, kurš dažus skatītājus aizvainoja. Tas ir kāds kadrs, kuru varētu pasniegt arī Vestons, ja viņš būtu dzīvojis tagad un fotografējis dienas gaismā guļošu cilvēku. Kāds kadrs, kurā ķermenis kļūst par gaismas mēģinājuma virsmu.
Sērija „P” palika izstādē Almā līdz 2019. gada jūnijam. Tad tā tika aizvākta. Fotogrāfijas paliek, kaut kur arhīvā, kaut kur publikācijā, varbūt pie kāda pircēja sienas. Bet sērija kā telpisks notikums, kuru var apstaigāt, ir beigusies. Tāda ir izstāžu daba. Gaisma, kura kādreiz krita uz P. ķermeņa Vikas Ekstas dzīvoklī vai kādā citā istabā, kur viņa to ieraudzīja, tomēr paliek pierakstīta vidēja formāta filmā tādā veidā, kā tikai šī tehnika to spēj saglabāt.
Tā arī ir tā gaismas problēma fotogrāfijā. Gaisma turpinās, bet kadrs ir vienreiz.