Uldis Bērziņš. Idilles. Rīga: Neputns, 2018.
Idilla kā poētiska forma sākās ar Teokritu trešajā gadsimtā pirms Kristus. Ar to viņš domāja īsu liriku par ganu dzīvi, par pļavām, par pusdienas svelmi mežmalā. Vergīlijs vēlāk paņēma to formu un padarīja to politisku, par mieru, ko Roma sola pasaulei. Gēte vēlīnajā mūžā padarīja to par formu, kurā varēja runāt par cilvēka kustību cauri vēsturei, par tēva un dēla, mātes un meitas attiecībām, neaiztiekot rēgu, kas tobrīd staigāja pa Eiropas ceļiem.
Uldis Bērziņš 2018. gadā nosauca savu jauno dzejoļu krājumu Idilles. Tas ir vārds, kurš nāk ar smagu vēsturi. Tas nav nejaušs vārds.
Bērziņš būtībā visu mūžu darīja divas lietas paralēli. Viņš rakstīja oriģinālo latviešu dzeju, kura uz starptautiskā fona ir reta savā polifonijā un savā gatavībā pieņemt valodas, ko parastam latviešu lasītājam nav. Viņš tulkoja: Korānu, Vecās Derības grāmatas, persiešu sūfijus, turku dzeju, islandiešu sāgas, un vēl daudz citu autoru daudzās valodās. Tās divas darbības viņa darbā nebija atdalāmas. Tas, kāds bija viņa latviešu vārds Idillēs, bija arī tas, kāds bija viņa hebrejiešu vai turku vai persiešu lasījums.
Tad ko Bērziņš grib darīt, sasaucot vienu krājumu par Idillēm? Nevis atjaunot klasisko bukolisko liriku Latvijas ainavā. Tas būtu lēti, un Bērziņš nekad nebija lēts. Drīzāk: parādīt, kā idilla (forma, kura saka, ka pasaulē ir miera vieta) izskatās valodā, kura ir tikko pārcietusi piecdesmit gadu okupāciju un kura zina, ka miera vieta vienmēr ir pagaidu un parasti melīga.
Inese Zandere savā recenzijā par šo grāmatu piemin, ka viņa un Knuts Skujenieks ir vienisprātis: gubu mākoņi pār Latvijas līdzenumu ir mūsu skaistākā ainava. Tas ir labs novērojums, un tas nav nejaušs šajā kontekstā. Skujenieks bija otrs lielais latviešu dzejnieks no Bērziņa paaudzes. Abi ar polifonisku latviešu valodu, abi ar dziļu attiecību pret citām valodām, abi ar to īpatnējo spēju runāt vienlaikus par konkrēto un par universālo. Bet Skujenieka idilla, ja gribētu tai vārdu, būtu mākonis. Bērziņa idilla ir kas cits: nevis ainava, bet valoda.
Bērziņa krājums ir pilns ar dialektiem, arhaismiem, citu valodu asām. Latgaļu meitēn, vidzemnieku ziņģis, kurzemnieku kaŗs ar diakritisko zīmi virsū, paslēptus citu valodu skanējumus latvisku rindu vidū. Tas, kas paliek, kad cilvēks ir runājis ar daudzām valodām. Tas ir paplašināts latvietis. Tas nav latvietis kā tīrība, bet latvietis kā uzklāšanās. Tas, kas paliek pēc gadu tūkstošiem, kad daudzas valodas ir gājušas cauri šai zemei un atstājušas pēdas.
Bērziņa Korāna tulkošana ir vēl viena šī krājuma neredzamā klātbūtne. Trīsdesmit gadu šī viena darba. Trīsdesmit gadu lasot, mācoties, atrunājot pats sev arābu sintaksi latviešu galvā. Cilvēks, kurš to dara trīsdesmit gadus, vairs nav latviešu rakstītājs vienas valodas nozīmē. Viņš ir kāds, kura latviešu valoda ir saaugusi ar citas valodas ritmiem. Tas dzirdams arī Idillēs. Dažas rindas pēc skanējuma vairāk piederas Korānam nekā folkloras dziesmai, kaut gan vārdi visi ir latviski. Tas ir tas, ko Bērziņš ar tulkošanas darbu izdarīja arī ar pašu latviešu valodu: paplašināja tās ritmu, melodiju un, mazāk acīmredzami, vārdu krājumu.
Šī ir, manuprāt, tā vieta, kur grāmata atklāj, ko tā dara un kāpēc tās darbs turpinās arī pēc autora aiziešanas. Bērziņš parāda, ka idilla kā poētiska forma var pastāvēt 21. gadsimta latviešu literatūrā, ja tā vairs nav idilla kā miers. Tā ir idilla kā polifonija. Daudzas balsis paralēli. Daudzi laiki paralēli. Daudzas valodas vienā teikumā. Tad, kad visi šie balsi un laiki un valodas saturas zem viena dzejnieka pildspalvas, parādās tāda dīvaina, paradoksāla mierīga forma. Nevis tāpēc, ka pasaule ir mierīga, bet tāpēc, ka pildspalva spēj satverēt to pasauli, kas nav.
Tas izskaidro arī, kāpēc Bērziņa lasīšana, kā jau Zandere apraksta, ir tāda noskaņa, ka tu paplašinies. Vai precīzāk: tu izproti, ka tu jau esi tas paplašinātais, ka Bērziņš tikai rakstītajā nosauca to, kas latviešu valodā vienmēr bija. Tā ir vēsturiska atziņa, ne romantiska. Latvija nekad nav bijusi tikai latvietis. Tā vienmēr ir bijusi visu valodu, kuras šeit pārvēlās, viesnīca.
Bērziņš mira 2021. gada martā. Idilles tādēļ ir viens no pēdējiem viņa pilnīgi pabeigtajiem krājumiem, kuru viņš pats redzēja iznākam un kuru pats apstiprināja kā krājumu. Tas ir vērts atzīmēt, jo pēcnāves izdevumi vienmēr atstāj kādu jautājumu par to, ko autors būtu vēl mainījis. Šeit šī jautājuma nav. Idilles ir tās, kuras Bērziņš gribēja, lai mēs lasām pēc viņa.
Astoņi krājumi mūža laikā, kā Zandere atgādina. Tas ir maz. Bērziņš nestrādāja ātri. Bet katrs krājums atvēra latviešu valodā vienu jaunu telpu. Idilles atver to, kuru klasiskajā tradīcijā sauca par pastorāli un kuru pēc Vergīlija neviens nezināja vairs īsti, kā lietot.
Bērziņš parāda, ka jālieto kā arhīvs. Kā atmiņa. Kā veids, kā 21. gadsimtā teikt: ainava palika, mēs vēl esam, un tas pats par sevi ir kāda forma miera, kura nav melīga.