Krišs Salmanis. Plakāts ar Vladimira Putina seju, kopš 2022. gada marta, Medicīnas vēstures muzeja fasāde, Antonijas iela.
„Es esmu mākslinieks, bet šis nav mākslas darbs. Tas ir vienkārši bļāviens.”
Tā Krišs Salmanis teica televīzijas raidījumā Kultūrdeva par savu plakātu, kurš jau gandrīz divus gadus karājas uz Medicīnas vēstures muzeja fasādes, tieši pretī Krievijas vēstniecībai. Vladimira Putina seja, kuras apakšējā puse ir kļuvusi par galvaskausu. Aptuveni desmit metru augstumā, sešus metrus platumā, divu stāvu augstumā pār ēkas balkoniem. Sākotnēji žurnāla Ir vāks 2022. gada martā, tūlītēja reakcija uz iebrukumu Ukrainā. Tad uz fasādes. Tad mēneši. Tad gads. Tagad gandrīz divus gadus. Cik ilgi vēl, mēs nezinām. Bet visu šo laiku Krievijas diplomāti nevarēja nepamanīt, kā viņu prezidents ir attēlots no otrā stāva loga.
Salmaņa apgalvojums, ka tas nav mākslas darbs, ir interesantāks, nekā tas izklausās. Jo, kā jau viens kolēģis, kas sēd Purvīša balvas atlases komisijā, 2022. gada decembrī rakstīja žurnālā par šo pašu plakātu, no mākslas viedokļa Salmaņa darbs ir vājš. Putins kā miroņgalva ir vizuāli primitīvs. Salīdzinot ar lietuviešu māksliniekiem, kas pavasarī iekrāsoja kādu dīķi Viļņā sarkanu, vai britiem, kas Krievijas vēstniecībā nesa sadzīves krāmus pēc ziņām par marodieriem, Salmaņa risinājums šķiet rupjš. Šī viedokļa precizitāte nav diskutējama. Es tam piekrītu. Plakāts kā vizuāls priekšmets ir primitīvs.
Bet vajag arī piekrist Salmanim, ka tas nav mākslas darbs. Vārds, kuru viņš lieto, ir „bļāviens”, tas ir publiska runa balsī, kuras formulējums nav iztēlots estētiski, bet politiski. Mākslinieks, kurš pats sevi tā nosauc, atļauj sev to formulu, kuru kritiķi mēdz lietot kā kritiku: tas nav māksla. Salmanis to dara aktīvi, ne pasīvi. Viņš to izlemj.
Šis ir interesants brīdis, jo tas atjauno vienu kategoriju, kuru 20. gadsimta otrās puses Rietumeiropas mākslas teorija ir gandrīz pamesta: kategoriju „publiskā vizuālā runa”, kas nav māksla un arī nav reklāma. Kolvica „Nie wieder Krieg” 1924. gadā nebija māksla tādā nozīmē, kā viņas zīmējumi un grafikas ar zīmuli un akvareli bija māksla. Tas bija plakāts. Plakāts, kura uzdevums bija publiska politiska runa pacifistu kontekstā Veimāras Republikā. Tas, ko agitprop tradīcija radīja no 1917. līdz aptuveni 1921. gadam Krievijas teritorijā, arī lielā mērā nebija māksla šī jēdziena strikta nozīmē. Tas bija publiska politiska runa: Rodčenko, El Lisicka „Sit baltos ar sarkano ķīli” 1919. gadā, Majakovskis, kurš kopā ar citiem strādāja ROSTA logos. Vēlāk meksikāņu muralisti darīja kaut ko līdzīgu lielā formāta sienas darbos. Vēlāk Atelier Populaire studenti 1968. gada maijā Parīzē tirgoja sietspiedes plakātus dažu santīmu cenā, mērķis ne māksla, mērķis politiska piedalīšanās. Visi šie darbi nav nepilnvērtīgi tāpēc, ka tie nav mākslas darbi. Tie ir kaut kas cits, nevis mākslas darbi.
Salmaņa plakāts ir šajā tradīcijā. Tā vērtība nav vizuālajā risinājumā, kas, kā jau atzīts, ir primitīvs. Tā vērtība ir trīs lietās. Pirmkārt, novietojumā. Plakāts nav muzeja iekšpusē, kur Putina seju redzētu mākslas skatītāji. Tas ir uz fasādes pretī Krievijas vēstniecībai. Vienīgais īstais skatītājs, kuram šis attēls ir adresēts, ir krievu diplomāts, pirmo reizi atverot logu no rīta. Tā ir adrese. Otrkārt, ilgumā. Plakāts bija paredzēts kā tūlītēja reakcija. Tas ir kļuvis par instalāciju. Divi gadi pretī vēstniecībai pārvērta tūlītējo reakciju par paliekošu apgalvojumu. Tas vairs nav bļāviens vienā mirklī. Tas ir bļāviens, kas turpinās divus gadus. Treškārt, mākslinieka deklarācijā. Tas, ka Salmanis pats šo darbu nosauca par „bļāvienu”, nevis par mākslu, ir paša žests, kas izdara to, ko parastā kritika nespētu izdarīt: izņem šo darbu no mākslas kategorijas un ieliek to publiskās runas kategorijā, kuru kritika joprojām nav iemācījusies novērtēt patstāvīgi.
Tas, ko mēs šeit, manuprāt, redzam, ir vajadzība pārveidot kritiķa vārdnīcu kara laikā. Padomju laikā Latvijā kritika varēja runāt par Ēzopa valodu, par publisku zīmi, par alegoriju, par metaforisko deklarāciju. Tas bija prakses kods, kuru visi saprata. Pēc neatkarības atjaunošanas šo kodu mēs daļēji aizmirsām, jo tas vairs nešķita vajadzīgs. Bet 2022. gada februārī kaut kas mainījās. Mums atkal ir nepieciešama vārdnīca, kas spēj atšķirt: mākslas darbs, kura uzdevums ir paskaidrot pasauli skatītājam, kurš nāk ar laiku un uzmanību, un publiska vizuāla runa, kuras uzdevums ir tūlītēja politiska adrese, un kuras estētiska vērtība, ja tāda ir, ir blakusprodukts.
Vai Salmaņa plakāts būtu jāuztur kā mākslas darbs Purvīša balvas konkursā? Manuprāt, nē. Kolēģis komisijā, kurš par to rakstīja decembrī, bija pareizs šajā lēmumā. Bet ne tāpēc, ka šis darbs ir slikts. Tāpēc, ka tas nav mākslas darbs. Tāpēc, ka tas pats sevi neidentificē kā mākslas darbu. Tāpēc, ka Latvijas Purvīša balva, lai cik plaši mēs to saprastu, ir balva mākslas darbiem, ne publiskajai runai. Šī divkārtējā kategoriju atšķirība jāuztur, lai abas kategorijas paliek vērtīgas.
Salmanis ir, kā kolēģis pareizi atzīmē, viens no smalkākajiem mūsu laika māksliniekiem. Kad viņš strādā kā mākslinieks, piemēram, „Dziesmas” izstādē 2017. gadā ar Annu Salmani un Kristapu Pētersonu, kur ieguva Purvīša balvu, viņš strādā ar piepūli un trauslumu. Putina-galvaskausa plakāts ar šo strādājumu nav saderīgs. Tas arī nemēģina būt. Tas ir kas cits, ar citu adresi un citu mērķi.
Iespējams, ka mēs šo plakātu vēl novāksim, kad karš būs beidzies. Iespējams, mēs to atstāsim kā vēsturisku objektu, kā vietu, kur cilvēki var rādīt saviem bērniem un teikt: te kādreiz bija vēstniecība, kas pārstāvēja valsti, kura sāka šo karu. Vai vēsturiska saglabāšana ir mākslas funkcija? Daži arheologi un muzeju kuratori teiktu, ka jā. Citi teiktu, ka tā ir vēstures funkcija. Pagaidām šis plakāts piedāvā savu atbildi pats: tas ir bļāviens, un kamēr bļāviens vēl ir vajadzīgs, tas paliek.