Sallija Manna, „Vistuvākā ģimene” (Immediate Family), ap 1990. gadiem.
Lai uztaisītu vienu fotogrāfiju, izmantojot 19. gadsimta vidū izstrādāto „kolodija slapjās plates” tehniku, ir nepieciešami: stikla plate, kolodija šķīdums (ētera, alkohola un nitrocelulozes maisījums), sudraba nitrāts, dzelzs sulfāts, etilspirts, nātrija tiosulfāts vai cianīds, smaga koka kamera ar melno pārklāju, divas līdz trīs minūtes pirms gaismjutīgā virsma pārāk izžūst, un cilvēks, kurš stāv kameras priekšā un piepūlas nekustēties.
Amerikāņu fotogrāfe Sallija Manna izvēlējās šo tehniku 1990. gadu sākumā, lai strādātu pie sērijas „Vistuvākā ģimene”. Sērija ir pamatīga: gadiem fiksēta dzīve viņas Virdžīnijas pavalsts mājā ar trim bērniem, suņiem, un melnādaino aukli, kura bērnībā auklējusi arī Salliju. Bet vēl pirms saturiskās izvēles, kuru var apspriest, ir tehniskā izvēle, kuru daudzi par viņas darbiem rakstoši kritiķi pat nepiemin. Manna varēja fotografēt ar mūsdienu kamerām: ar Pentaksu, Leiku, Haselbladu un ātru filmu. Viņa izvēlējās slapjās plates kameru, kuras smagums vien neļauj to nest pa māju kā nieku. Šī izvēle nav neitrāla. Tā ir konceptuāla izvēle, lai gan tā izpaužas materiālu līmenī.
Tehnika nosaka attiecības. Slapjās plates kamera nevar uzņemt momentfotogrāfiju. Tā prasa, lai cilvēks kameras priekšā stāvētu mierīgi vairākas sekundes vai pat ilgāk. Tā prasa sagatavošanos. Tā prasa, lai mākslinieks zinātu, ko viņa grib redzēt rāmī, pirms viņa pieiet pie kameras. Bērnu fotografēšana ar šo tehniku tādēļ nav un nevar būt nekas līdzīgs tam, ko mēs šobrīd saucam par bērnu fotografēšanu uz tālruņa. Tas ir cits žanrs.
Rasa Jansone, kura par šo sēriju ir labi un detalizēti rakstījusi, atzīmē, ka viena no Mannas meitām atceras mātes bieži lietoto vārdu: „sastingsti”. Tas ir vārds, kas dod komandu nekustēties. Tas ir arī vārds, kas saka, ko fotogrāfa kamera dara ar laiku. Pirms plates virsma nosusē, jārisina viss: poza, sejas izteiksme, gaisma, leņķis. Cilvēks stāv. Pasaule sastingst. Plate iemēģina to.
Šis vārds, „sastingsti”, ir arī šī darba ētiskais centrs. Sallijas bērni atceras, ka dzīve ar viņu bija „fight”. Mannas tehnika padara šo cīņu redzamu. Tā neslēpj to, ka attēls ir izvēlēts, sagatavots, uzbūvēts. Mūsdienu ģimenes fotogrāfija uz tālruņa slēpj sagatavošanos un izveido „dabiska brīža” ilūziju. Mannas fotogrāfijās ilūzijas nav. Sastingt ir komanda, kuru māte deva. Komanda ir redzama kā attēla rezultāts.
Slapjās plates tehniku 1851. gadā izstrādāja angļu fotogrāfs Frederiks Skots Ārčers. Pirmo desmit gadu laikā tā kļuva par dominējošo profesionālās fotogrāfijas tehniku, ar to tika fotografēts amerikāņu Pilsoņu karš, Krimas karš, viktoriāņu ģimenes portreti, ekspedīciju dokumentācija. Tas bija laiks, kad fotogrāfija pati par sevi vēl bija jauns žests, kad cilvēki bija pirmoreiz piekrituši „sastingt” pirms kameras un palikt pierakstīti uz stikla. Pēc 1880. gadiem to nomainīja sausās plates un vēlāk fotofilma, kuras bija vieglāk lietot, prasīja mazāk ķimikāliju un strādāja ātrāk. Slapjās plates tehnika kļuva par retro praksi.
Tas, ka Sallija Manna izvēlas šo tehniku 90 gadus vēlāk, ar mūsdienu vieglo filmu kamerām pieejamām, ir žests. Tas ievelk bērnus tajās pašās fotogrāfijas attiecībās, kādās atradās viktoriāņu bērni. Tās attiecības nebija nekas līdzīgs viedtālruņa mirklim. Tās bija ilgs nostājums. Pacienta nekustēšanās. Ģimenes piedalīšanās fotogrāfa darbā.
Tas, kas par Mannas sēriju ir noteicis vislielāko diskusiju mākslas pasaulē 1990. gadu sākumā, kad „Vistuvākā ģimene” iznāca, bija jautājums par viņas bērnu kailumu daudzās fotogrāfijās. Diskusija turpinās: vai māte var fotografēt savus bērnus kailus? Vai bērns var piekrist? Vai mākslas darba vērtība attaisno vai nē šo attiecību?
Šis ir nopietns jautājums, kuru nevajadzētu izvairīties. Bet mans novērojums ir, ka, kad par Mannas darbiem runā kā par cilvēku ētikas robežu pārkāpšanu, parasti netiek piemināta tehnika. Tas nav nejauši. Tehnika ir tas, kas padara Mannas attiecības ar bērniem redzamas. Ja viņa fotografētu ar Hasselbladu un ātru filmu, mēs varētu sevi pārliecināt, ka tās ir dabiskas ģimenes mirkļa fotogrāfijas. Mēs nevaram. Mēs zinām, ka katrs kadrs ir minūšu darba. Mēs zinām, ka „sastingsti” tika teikts. Mannas tehnika atklāj to, ko parastā ģimenes fotogrāfija slēpj. Tas, ko viņa parāda, nav vienas mātes pārkāpums, bet visu ģimenes fotogrāfu rīcība, ko pārējie tikai slēpj, padarot to par mirkli. Mannas atšķirība ir godīgums.
Rasa Jansone savā tekstā par šo sēriju noslēdza ar trim faktiem: Sallija bija toreiz 67 gadu vecumā, 2015. gadā uzrakstīja memuārus, 2016. gadā viņas vecākais dēls Emets izdarīja pašnāvību. Pēc tam viena rinda: laiks Sallijas bērnu fotogrāfijās tikai turpina izplesties.
Tas ir spēcīgs noslēgums, un nav nepieciešams to atkārtot. Es tikai pievienoju vienu novērojumu: slapjās plates tehnika ir tehnika, kura izgudrota arī kā saglabāšanas tehnika. 19. gadsimtā tā pirmoreiz ļāva ģimenei iegūt pierakstītu attēlu par kādu, kurš varētu būt drīz miris. Tuberkuloze, dzemdību komplikācijas, nelaime kara laikā. Slapjās plates ģimenes portreti bija atmiņas par kādu cilvēku, kuru gribēja paturēt. Mannas darbs šo tehnikas vēsturisko funkciju vienkārši aktualizēja, lai gan viņa to nezināja, kad sāka. Viņa fotografēja savus bērnus tehnikā, kura ir izgudrota tieši to formu, kādā vēl varētu kādu paturēt, ja viņš pazūd. Tas, ka pēc divdesmit pieciem gadiem viņa zaudēja savu dēlu, padara šīs izvēles vēsturisko skaņu skaļāku, lai gan viņa nebija to dzirdējusi sākumā.
Vārds „sastingsti” Sallijas Mannas darbnīcā tādēļ ir bagātāks, nekā vienkārša komanda nekustēties. Tā ir komanda. Tā ir arī aicinājums piedalīties. Tā ir atzīšana, ka attēla iegūšana prasa cietu darbu. Un tā ir, neapzināti, atspoguļojums tam, ko fotogrāfija ir darījusi cilvēkiem kopš 19. gadsimta vidus: paturēt to, kas pazūd, formā, kura nepazūd līdzi. Sastingt, tāpēc ka laiks neapstājas.