Igauņu zelta noveles. Sastādītāja Līvija Vītola. Tulkojums no igauņu valodas Maima Grīnberga. Rīga: AS „Lauku Avīze”, 2009.
Anotācija šim 2009. gada izdevumam apraksta tā saturu kā „augstas raudzes tradicionālus, lielākoties psiholoģiskā reālisma ievirzes tekstus”. Divdesmit viens autors, divdesmit viena novele, simt divdesmit gadi igauņu prozas tradīcijā. Tulkotāja Maima Grīnberga sastādītājas Līvijas Vītolas izvēlei pievienojusi piezīmi par „salīdzināšanas degsmi”, kuru tāds krājums neizbēgami izraisīs. Latviešu lasītājs to nevarēs neizdarīt.
Inese Zandere savā recenzijā par šo grāmatu izdarīja vienu konstatējumu, kuru ir vērts paturēt: igauņu reālisms, izrādās, nemaz nav tik pārlieku reālistisks. Šī ir piezīme, ar kuru viņa vairāk negāja iekšā, jo viņas teksts bija īss un viņas pieeja drīzāk impresionistiska nekā analītiska. Es gribētu šo piezīmi paņemt nopietnāk un mēģināt skaidrot, ko tā nozīmē, ja paskatāmies konkrētus piemērus no krājuma.
Frīdeberts Tuglass, kura noveli par taksīti un pērtiķi krājumā ievietoja Vītola, ir uzskatāms par moderno igauņu prozas pamatnostiprinātāju. Viņa stāsts apraksta divus mājdzīvniekus, kuri zaudē savu saimnieku, pakāpeniski iemācās dzert un noslēgumā uzspridzina pasauli. No vienas puses, tā ir absurda, surreāla pasaka. No otras puses, tā ir psiholoģiskā reālisma piemērs šī jēdziena visdziļākajā nozīmē. Tā parāda, kā cilvēka (vai cilvēkam pielīdzināmā subjekta) prāts reaģē uz absolūtu zudumu: ja viss, kas ir bijis nozīmīgs, ir pazudis, kāpēc lai pasaule turpinātu pastāvēt? Pasaules spridzināšana šeit nav metafora. Tā ir loģisks slēdziens. Stāsts ir reālistisks, ja mēs to lasām kā prāta stāvokļa atveidu pēc zaudējuma. Stāsts nav reālistisks, ja mēs to lasām kā notikumu pasaulē.
Ēvas Parkas stāsts par igauņu sievieti, kura pirmoreiz mūžā lido uz ārzemēm un saskata, ka pa ceļam līdzās viņai sēž slavenais padomju hokejists Tretjaks, strādā citā veidā. Sieviete grib izbaudīt savas dzīves nozīmīgāko mirkli. Tretjaks viņai traucē ar uzmācīgu pļāpāšanu. Ārējais notikums un iekšējais pārdzīvojums viens otru bloķē. Sociālā situācija, bijušajā padomju telpā augušas cilvēces pirmais lidojums uz Rietumiem, kas pielīdzināms metafiziskam pārejam, sastopas ar prozaiskāko iespējamo pavadoni. Stāsts ir reālistisks ārējās detaļās, bet tas, kas patiesi notiek, ir cilvēka apziņas neveiksme savas dzīves nozīmīgo mirkli sagrābt. Tā nav sociāla problēma, ko Parka aprakstītu. Tā ir uzmanības un nozīmes problēma.
Mehis Heinsārs, ar kura noveli krājums noslēdzas, ir vēl par soli tālāk no klasiskā reālisma. Viņa „ceļotājlaime”, kā Zandere to atzīmē, ir „plīvojums bez smaržas un krāsas”, kas pārvietojas „gan kā gaiss un mākoņi, gan kā putna sūds un veča pirdiens”. Šis ir igauņu maģiskais reālisms 1990. un 2000. gadu izdevumā. Bet pat šeit, zem šī rotaļīgā tēla, ir psiholoģiska konstatācija: laime kā stāvoklis, kas nav nedz iekarots, nedz saglabājams, vienkārši pārvietojas pa cilvēku dzīvēm, parādoties un pazūdot bez taisnības. „Laika viņai bija gana,” noslēdz Heinsārs. Zandere komentē, ka to varētu teikt arī par igauņu literatūru. Tas ir godīgs novērojums. Igauņu noveles dod sajūtu, ka katra ir izpildījusi savu uzdevumu un var aiziet.
Trīs stāstu trīs autoru gadījumā, paturoties pie krājuma divām robežām (Tuglass 20. gadsimta sākumā, Heinsārs 21. gadsimta sākumā) un viena no šī laika perioda viduspunktiem (Parka 1990. gadu vidū), parādās tāda kā kopīgā struktūra. Igauņu noveles ārējais ietvars ir reālistisks: cilvēki, mājas, lidmašīnas, hokejisti, suņi. Tās iekšējais notikums ir nozīmes neveiksme. Saturs ir kāda apziņas brīža apraksts, kurā ārējais un iekšējais nesader. Cilvēka prāts mēģina kaut ko sagrābt, neizdodas, un stāsts beidzas ar nozīmes neuzturēšanos. Tā ir specifiska literāra struktūra. Tā nav nedz tradicionāls reālisms (kur ārējais notikums izgaismo iekšējo nozīmi), nedz tradicionāls modernisms (kur iekšējais notikums dominē pār ārējo). Tā ir kaut kas trešs: reālisma fasāde uz pamata, kas vairāk līdzinās filozofiskai parabolai.
Šī struktūra nav nepazīstama Eiropas literatūrā. Kafkas „Pārvēršanās” strādā līdzīgi: notikums (ierēdņa pārvēršanās par kukaini) ir surreāls, bet tā apraksts ir reālistisks, un patiesais saturs ir ģimenes attiecību un sociālās identitātes psiholoģisks pārbaudījums. Beketa īsā proza strādā līdzīgi: minimālisms ārējā līmenī, intensīvs filozofisks darbs zem virsmas. Vēlīnais Tomass Berinhards saviem stāstiem deva tradicionāli reālistiskus ietvarus, kuru iekšpusē notika konsekventa filozofiska negācija.
Igauņu noveles iekrīt šajā tradīcijā, lai gan ar savu īpašu nokrāsu. Tās ir mazāk filozofiski aizraujošas nekā Bekets vai Berinhards, un šis ir Zanderes „godīgās bezcerības” pārcienojums: igauņi nepretendē, viņi vienkārši konstatē. Stāsts beidzas, kad apziņa ir piedzīvojusi savu nespējību, un pēc tam nekas nesekos.
Šajā vietā atgriezīsimies pie tā, ar ko Grīnberga brīdina priekšvārdā: salīdzināšanas degsmi. Latviešu lasītājs grib jautāt, vai latviešu literatūrā ir kāds līdzīgs Tuglasam, Parkai, Heinsāram. Vai mums būtu sava „godīgā bezcerība”. Atbilde, manuprāt, ir piesardzīga „daļēji”. Mūsu modernā proza ir bijusi vairāk konstruktīva: nācijas, ainavas, vēstures projekti, kuros literatūras darbam ir pozīcija. Igauņi šajā simt divdesmit gadu intervālā ir bijuši literāri brīvāki no nacionālā uzdevuma. Tas viņiem ļāva attīstīt to specifisko strukturālo veidolu, kurā stāsts var beigties ar bezcerību, neizdarot kompromisu ar nacionālo pašvērtējumu.
Tāpēc Zanderes atvieglojums šī krājuma lasīšanā nav vienkārši literārs vērtējums. Tā ir atziņa, ka cita maza Eiropas tradīcija ir spējusi atļauties to, ko mūsējā vēl neatļaujas tādā mērā: stāstu, kurš nedod cerību.
Krājuma nosaukums sola „zelta noveles”. Tas ir kanonizējošs žests, un Vītolas izlase atbild šim solījumam labi. Bet pati šī kanona forma, 21 autors, 21 stāsts, 120 gadi, slēpj to, kas patiesi paliek pēc lasīšanas. Paliek nevis kanons. Paliek struktūra. Igauņu novele dara to, ko klasiskais reālisms apsola, bet ko klasiskais reālisms parasti neizdara līdz galam: ielaiž stāstu līdz cilvēka apziņas iekšējam neveiksmes brīdim un pieņem, ka tas ir stāsta vieta noslēgties. Pēc tam Heinsāra ceļotājlaime aizplūst kā vējš, un mēs paliekam ar savu lasītāja eksemplāru rokās.