Ķempi Kārl (Karls Pajusalu). „Salacas upes trīs krasti / Salatsi jõe kolm kallast”. Atdzejojis Valts Ernšteits. Rīga: Liivi Sõprade Selts / Lībiešu draugu biedrība, 2013.
Trilingvāla grāmata ir administratīvs fakts, pirms tā ir kaut kas cits. Trīs valodas, trīs krasti, viens upes vārds, kas visās trīs skanēšanās paliek atpazīstams. Tā Karls Pajusalu, Tartu Universitātes dialektologs, kurš publicējis savu lībiski rakstīto dzeju ar pseidonīmu Ķempi Kārl, ir nokārtojis arī žanrisko piederību: grāmata ir vienlaikus lingvistisks dokuments, personīga lirikas krātuve un, ja gribam precīzāk, kaut kas no abiem šiem žanriem atšķirīgs.
Inese Zandere, kas ir uzrakstījusi vienu no retajiem publiskajiem šī krājuma lasījumiem, formulē lietu ar precizitāti, kura ir noderīga: nav etnogrāfiska dekoratīvisma, nav vēsturiska patosa, nav akadēmiskas garlaicības. Tas ir ievērības cienīgs saraksts. Daudzi no tiem, kas dzejo valodā ar ierobežotu lasītāju skaitu, vismaz daļēji balstās uz to ierobežotību kā aizsegu: valodas retums aizstāj poetiskās kvalitātes, un grāmata tiek saņemta ar kluso, atvainojošu atbalstu, kas pieder kuriozitātes žanram, nevis lasīšanai. Pajusalu ir izgājis cauri šai kārdinājumam vai arī nekad nav tajā ticis. Zandere raksta par „tīru dzeju pašu par sevi” un tas ir apgalvojums, kas pazīstams kā grūti pamatojams, tomēr šeit tas ir nepieciešams.
Salacas lībiešu valoda ir nomirusi divos posmos. Vispirms nomira kā sadzīves valoda, kad 19. gadsimta beigās un 20. gadsimta sākumā pēdējie runātāji assimilējās apkārtējās latviešu un igauņu kopienās. Tad nomira vēlreiz, šoreiz kā zinātnes priekšmets, kad pētnieki fiksēja, ka nav neviena atlikušā runātāja. Valts Ernšteits, kas ir šā krājuma latviskotājs un arī ilustrētājs, ir viens no tiem, kas Salacas lībiešu valodai ir pievienojies caur izpēti, nevis caur mantojumu. Pajusalu pieredze ir citādāka: viņš ir apguvis valodu no gramatikām un vārdnīcām, no aprakstiem par skaņām, kas vairs nav dzirdamas. Dzejā tas nozīmē strādāt ar instrumentu, kura kulšas mehānisms ir rekonstruēts, nevis iedzimts.
Par šo situāciju var domāt traģiski, bet krājums to nedara. Tas, ko Zandere nosauc par „noslēpumainu”, varētu būt precīzāk raksturots: dzejā, kas rakstīta valodā, kura ir pilnīgi bezmantotāju valoda, nav nekā, kas atsauktos uz koplietotām sadzīves lietām, uz kopīgiem vietvārdu skanējumiem, uz gadsimtiem uzkrātām semantiskām niansēm. Vārdu ir maz, kā Zandere atzīmē, un te viņa domā ne tikai autora izvēlētos vārdus, bet visu valodas vārdu krājumu. Šīs nabadzības dēļ katrs vārds neatgādina neko citu, kā tikai sevi. Zemes nosaukums neatsauc atmiņā nevienas pagājušās paaudzes pieredzi ar šo zemi, jo tādas koplietotās atmiņas nav. Tā ir zīme bez paliktņa.
Bernhards Tomass kādā intervijā ir teicis, ka rakstīšana valodā, kas tiek aizmirsta, ir rakstīšana ar baltajām tintēm uz baltā papīra: teksts pastāv, bet tikai autoram. Pajusalu situācija ir vēl netipiskāka: viņš raksta ar tinti, kuru pats ir uzvārījis no veco ķīmijas grāmatu receptēm, uz papīra, kura ražošanas līnija tika apturēta pirms simts gadiem. Un tomēr Zandere lasa šo grāmatu, un es to lasu, un Ernšteita tulkojums latviskā pusē sniedz to, ko labs tulkojums sniedz: piekļuvi.
Valts Ernšteits kā tulkotājs un Ernšteits kā ilustrētājs ir viens un tas pats cilvēks, bet divi dažādi uzdevumi. Ilustrācijas, par kurām Zandere raksta ar epitetu „ļoti atturīgas”, pieder tam pašam pieklusinātajam reģistram, kurā darbojas dzeja. Nav rekonstruktīvas etnogrāfijas, nav ainavu romantizācijas, nav skatpunkta, kas piedāvātu simbolisku nostalģiju. Tās ir fotogrāfijas, kas ļauj skatīties, nevis aizpildīt. Šis pieticīgums ir apzināts, un tas saskan ar Pajusalu liriskā materiāla ekonomiju.
Ir nopietns jautājums par to, vai šāda grāmata ir lasāma bez konteksta. Mans atbildes variants ir piesardzīgs: daļēji. Trilingvālā struktūra pieprasa lasītāja lēmumu: lasīt vienu valodas versiju, lasīt visas trīs, vai salīdzināt. Katrs no šiem ceļiem dod atšķirīgu grāmatu. Lasot tikai latvisko, lasa Ernšteitu, kurš lasa Pajusalu, kurš lasa nomirušu valodu. Lasot visas trīs, lasa ne vārdu atbilstības, bet ritma svārstības starp trijiem krastiem, kas nosaukti virsrakstā. Upes vidusdaļa, kas nav neviens no krastiem, paliek bez valodas. Iespējams, ka tieši tur atrodas dzeja.
Par Pajusalu kā dialektologu ir ko pateikt mūsdienu literatūras kontekstā. Tas, ko akadēmiskā lingvistika sauc par „dokumentāciju”, ir no otras puses skatoties mēģinājums piešķirt valodai dzīves klātbūtni, ko tā vairs nevar iegūt no runātāju kopienām. Pajusalu dzeja ir šīs dokumentācijas pašrefleksīvais moments: valodnieks, kurš apzinās, ka pētnieka pieraksts nav tas pats, kas runātāja atmiņa, un kurš mēģina sasniegt kaut ko starp abiem. Sebeļa „Satuerna gredzenu” aprakstos ir kaut kas struktūrā līdzīgs: teksts, kas virzās pa atstumtajām materiālajām pēdām, zinot, ka klātbūtni nevar atjaunot, bet ka pēdas pašas ir vērts lasīt precīzi.
Zandere beidz savu lasījumu ar Mehis Heinsāra darbu, kas noslēdz krājumu, un ar teicienu „laika viņai bija gana”, ko attiecina arī uz igauņu literatūru plašāk. Šeit es gribētu vilkt atšķirīgu robežu: „Salacas upes trīs krasti” nav igauņu literatūra tajā pašā nozīmē, kurā Heinsārs ir igauņu literatūra. Tas ir kaut kas cits: rekonstrukcija, kas pārvērtusies par oriģinālu, zinātnieka pieraksts, kas kļuvis par dzeju, un tulkojums valodai, kas nepastāv kā sadzīves valoda, bet pastāv kā kopš šīs grāmatas izdošanas lasāms teksts. Tā ir atšķirība, kas ir nozīmīga.