Lučiāns Bans, Džons Sērmans, Mats Manerijs. „Transylvanian Folk Songs”. Sunnyside Communications, 2020.
Lučiāna Bana albums sākas ar trūkumu. Ne dramatiskā, ne demonstratīvā nozīmē, bet strukturālā: šajā ierakstā nav solista.
Ilmārs Šlāpins to konstatē savā lasījumā un pievieno, ka melodiskais zīmējums „tiek atrisināts ciešā saspēlē”. Vārds „atrisināts” ir pareizais vārds. Džeza ansambļa tradicionālā loģika paredz problēmu: kurš runās? Kurš iznāks priekšplānā? Šeit šī problēma tiek apzināti atstāta bez risinājuma, un tieši šī atteikšanās no solista ir albums centrālais estētiskais lēmums.
Trio ir neparasts: klavieres, saksofons, vijole. Nav bungu, nav basa, nav ritma sekcijas, kas turētu telpas sienas. Bans pats ir rumāņu izcelsmes pianists, Džons Sērmanss ir britu saksofonists ar plašu improvizācijas pieredzi, Mats Manerijs, Šlāpina pieminētais vijolnieks, ir viens no retajiem instrumentālistiem, kuri džezu spēlē uz stīgu instrumenta bez tā saucamās „klasiskās distance”. Tomēr triādē neviens neuzstājas kā galvenais. Melodija iet no rokas rokā, intonācija iet cauri visiem, un tad nonāk pie cita.
Šis kopprojekts sākotnēji pieder Bēlam Bartokam. Bartoks 20. gadsimta sākumā ceļoja pa Transilvāniju ar fonografu, un viņa lauka ieraksti tagad ir etnomuzikoloģijas vēstures daļa. Šlāpins atzīmē, ka šie ieraksti devuši empīrisku pamatu priekšstatiem par etnisko migrāciju, par ungāru saitēm ar Centrālāzijas un Sibīrijas tautām. Tas ir nopietns antropoloģiskais darbinieks. Tomēr tam, kas šajā albumā notiek, Bartoka zinātniskā metode ir otrais plāns. Svarīgāks ir Bartoks kā klausītājs: cilvēks, kurš izdzirdēja mūziku, kas nebija paredzēta eksportam.
Transilvānijas tautas dziesmas, ko Bartoks fiksēja, nav ceļojumu suvenīri. Tās ir ļoti specifiskas: to melodikas struktūra ir ar asiem grozījumiem, ar intervaliem, kas eiropeiskajā apmācītajā ausī izskan gandrīz kā falši, bet nav falši. Tās pieder citai intonācijas pasaulei. Bans šo materiālu nepadara gluds. Vijole Manerija rokās saglabā tieši to mikrotonu berzi, kas padara šo mūziku atpazīstamu kā svešu.
Šī svešuma saglabāšana ir mākslinieciskais risks. Džeza albumam, kas balstās folklorā, pastāv izplatīts kārdinājums: padarīt avotu „pieejamu”, noslīpēt stūrus, pielāgot melodiku vakara mākslas centriem, kuri maksā algu. Bana trio to nedara. Klavieru harmonijas ne reti paliek atvērtas, neatrisinātas, izliektas pret seksofona frāzi nevis tā, lai tās satiktos, bet tā, lai radītu spiedienu.
Šlāpins par albumā dzirdamo raksta: „liriskais varonis, kuram dziesmā būtu jāiznāk priekšplānā, pārņem noskaņas un intonācijas funkciju.” Šis novērojums ir precīzs, bet varbūt varam to stumt tālāk. Nav tā, ka varonis ir izzudis. Varonis ir izkliedēts. Tautas dziesmā bieži nav varoņa tādā romantiskā nozīmē kā solists, kas pārstāv savu unikalitāti. Tur ir balss, kas pārstāv situāciju, kas runā par notikumu, ne par jutekli. Bana trio šo struktūru respektē, pat ja neviens no muzikantiem nepārzina tās izcelsmi savā ķermenī.
Tas noved pie jautājuma, ko es uzskatu par būtisku jebkuram folklorā balstītam projektam: kā instruments pieskaras materiālam, kas nav tā sākotnējais nests?
Vijole ir starp instrumentiem, kas šajā gadījumā atrodas visvairāk savā mājas laukā. Tautas mūzikā vijole ir strādnieks, ne solists; tā turas grupā, tā saspēlējas ar citiem. Mats Manerijs, kurš nāk no džeza, to spēlē ar džeza frāzēšanu, bet ar tautas vijoles ķermeņa attieksmi. Rezultāts ir kaut kas, ko es negribētu saukt par sintēzi, jo sintēze nozīmē veiksmīgu apvienošanos. Šeit gan klavieres, gan saksofons, gan vijole paliek savā materiālā, bet skaņu telpa starp tiem ir kopīga.
Tas ir kā ar labi uzņemtiem melnbaltajiem fotogrāfu kadrieniem, ko redzēju pirms dažiem gadiem no Apdāvinātu Eiropas Skaņu Fotogrāfu kolekcijas, kur vairāki fotogrāfi bija fotografējuši vienu un to pašu ielu dažādos gados. Neviens kadrs nebija vienāds, bet telpa bija viena.
Klausoties šo albumu, es aptveru, ka klausīšanās forma mainās atkarībā no tā, vai meklē solistu vai klausies tekstūru. Kad ir solists, ausis seko hierarhijai: fons un priekšplāns. Kad hierarhijas nav, ausis klīst. Klīst nevis dezorientējoši, bet kā acis, kas skatās uz lielu ainavu, nevis portretu.
Šis albums prasa klausītāju, kurš ir gatavs neturēt auss smaili uz vienu punktu. Tāda klausīšanās ir kaut kas, ko mūzika, kuras tirgus loģika prasa momentānu uzvaru, reti atļaujas piedāvāt.