Klarisa Lispektore. „Dzīvais ūdens”. Rīga: Aminori, 2024.
Aminori izdevusi grāmatu, kuras žanru neviens īsti negrib nosaukt. Vāks, gads, ieraksts katalogā: romāns. Bet Klarisas Lispektores „Dzīvais ūdens” ir kaut kas cits, un Ilmārs Šlāpins savā lasījumā to godīgi atzīst: ne sižeta, ne formas, ne varoņu. Teksts, kas rakstīts un pārrakstīts, dialogu meklējot tur, kur dialoga otras puses nav vai varbūt tā ir vienmēr klātesoša, tikai nenosaucama.
Šlāpins min Francu Kafku. Tas ir saprotams atsauces punkts, jo Lispektores biogrāfs Bendžamins Mozers to apgalvo, un apgalvojums cirkulē plaši: Lispektore kā nozīmīgākā ebreju rakstniece pēc Kafkas. Bet es gribētu šo precizēt. Kafkas raksturo nepārprotamā procedūra, process, institūcija, kuras loģiku raksturs cenšas (un nespēj) saprast. Lispektorei ir pretējais impulss: tur, kur Kafka veido labirintu no ārpuses, viņa to veido no iekšpuses. „G. H. pasijā” psihologiskā krīze sākas ar tarakāna iesprūšanu skapja durvīs. Tas ir tikpat absurds sākumpunkts kā Gregor Samsas rīts, bet kustība ir uz iekšu, nevis cauri institūcijām. „Dzīvais ūdens” šo kustību iestumj vēl dziļāk: šeit nav pat tarakāna.
Vietniekvārds „tu” ir šīs grāmatas smaguma centrs. Šlāpins jautā, kas tas ir, un atbilde, manuprāt, ir piesardzīga „daļēji”: tas ir lasītājs, mīļotais, rakstniece pati, valoda, teksts. Šo nenoteiktību var lasīt kā trūkumu vai kā metodi. Piedāvāju otro lasījumu. Lispektore raksta portugāļu valodā visu mūžu, bet viņas pirmā valoda nav portugāle: dzimšana Ukrainā, bēgšana cauri Rumānijai, ierašanās Brazīlijā bērnībā. Valoda, kurā viņa raksta, nekad nav bijusi mājsaimnieces valoda. Tā ir iegūta, iemācīta, iestrādāta. Un „tu”, kas šajā tekstā paliek nenosaukts, var būt arī šī valoda pati: rakstniece, kas visas dzīves garumā sarunājas ar instrumentu, kuru saņēma no svešiniekiem.
Bruno Šulcs, kuru nošāva 1942. gadā Drogobičas ielā, rakstīja poļu valodā, bet viņa pasaule bija jidišā domājoša, vāciski izglītota, poliski rakstoša. Šī trīskārtīgā svešumā mājoklī radītā proza ir viena no ietilpīgākajām 20. gadsimtā, un ne mazākais iemesls tam ir tieši tā nepilnīgā piederība, kas ikvienu teikumu uzlādē ar kāda papildu neskaidrību. Lispektore pieder pie tās pašas ģeogrāfijas, lai arī laikmeti atšķiras. Viņas čečelnicisms, ja tādu vārdu drīkst lietot, nav folkloras elements. Tas ir dziļāks: apziņa, ka rakstīšana notiek citas valodas ēnā.
„Dzīvais ūdens” nav viegli lasāma grāmata. Latvijas lasītājam, kurš satiktu to bez iepriekšēja konteksta, iespējams paliktu iespaids par eksistenciālu dienasgrāmatu, kas neizlemj, vai grib būt proza vai lūgšana. Šlāpins to neizteic, bet tas šķiet klāt: grāmata neprasa lasīšanas pacietību, tā prasa lasīšanas gatavību ļauties tam, ka teikumi nenoslēdzas tā, kā sākušies. Tas ir specifisks uzaicinājums.
Aminori kā izdevējs ir šeit izdarījis kaut ko precīzu. Latvijā Lispektore nav bijusi plaši lasīta. Šī grāmata nav labākais ievads viņas darbā, ja ar „labāko ievadu” saprotam tekstu, kurš paskaidro, kas notiek. „G. H. pasija” to dara labāk: tur ir rokturis, ar kuru turēties, lai arī tas ir tarakāns. „Dzīvajā ūdenī” roktura nav. Ir tikai ūdens, kas Lispektores jidiša vārdā ir dvēsele, un „tu”, kas varētu būt ikviens.
W. G. Zebālds vienā no saviem pēdējiem intervijiem teica, ka rakstīšana ir mēģinājums uzturēt sakarus ar mirušajiem un vēl nedzimušajiem vienlaikus. Lispektore, šķiet, šo problēmu risināja citādi: viņas „tu” ir tas, kurš būs klātesošs, kad teksts jau pastāvēs bez autores. Tā nav melanholija. Tā ir precizitāte.
Aminori tulkojums, cik var spriest, ir uzdevumu sapratis. Portugāles proza ar tās specifisko sintaksi un ritmu nepadodas viegli, un latvieši Lispektori nav lasījuši pietiekami, lai zinātnieks varētu teikt, kas ir labs Lispektores tulkojums. Bet teksts elpo. Tas ir minimums un, šajā gadījumā, pietiekami.
Šlāpins noslēdz ar jautājumu. Es noslēgšu ar novērojumu: grāmatas nosaukums portugāļu valodā ir Água Viva, un „dzīvais ūdens” ir gan tulkojums, gan kristīgā un jūdaiskā tradīcijā ietilpstošs termins, kas apzīmē avota ūdeni pretstatā stāvūdenim. Lispektore bija sekulāra rakstniece, bet teoloģiskā rezonanse viņai nebija svešums, tā bija ģeogrāfija. Šis nosaukums nav nejauši izvēlēts. Avota ūdens teče, stāvūdens paliek. Lispektore zināja, kādu no abiem rakstīt.