Laimonis Osis. „Ideālists merkantilā pasaulē. Grāmatizdevēja Miķeļa Goppera dzīve” un „Grāmata kā meistardarbs. Apgāda „Zelta ābele” ilustrēts bibliogrāfisks izdevumu katalogs”. Neputns, 2024.
Divi sējumi, katrs aptuveni uz robežas starp grāmatu un mākslas albumu, katrs ar savām pretenzijām uz pastāvīgumu. Laimonis Osis vienā apjomīgā bibliogrāfiskā gaitā ir izdarījis ko reti sasniedzamu: aprakstījis cilvēku, kurš savukārt visu mūžu aprakstīja, dizainēja, veidoja un izdeva citus. Miķelis Goppers nav tēma, ko viegli iespiest platleņķa kadrā, un Oša izvēle neatdalīt biogrāfiju no kataloga izrādās patiesi precīza: tie ir divi daļēji savstarpēji nolasāmi teksti, un katra atsevišķa lasīšana atstāj sajūtu, ka kaut kas paliek nesaprasts.
Ilmārs Šlāpins savā piezīmē par šīm grāmatām atgādina, ka tās nav piemērotas ceļošanai vai pludmales lasīšanai, un piedāvā tām vietu uz grāmatu pults, kur kādu lappusi var turēt atšķirtu bez steigas. Šī novērojuma aizmuguriņā slēpjas kaut kas precīzāks, nekā šķiet. Šlāpina novērojums pieskaras tai grāmatu fizikas kategorijai, ko apgaismotāju laiku vācu estētiķi dēvētu par Gewicht, smagumu, kurš pieder priekšmetam pirms jebkura saturisma. Šie sējumi ir grūti, jo tie ir blīvi, un tie ir blīvi ne tikai poligrāfiski, bet arī morāli: tajos ir sakrājusies kāda cilvēka pārliecība, ka forma un saturs nav šķirami jautājumi.
Goppers apgādu „Zelta ābele” dibināja 1990. gadā, Latvijas neatkarības atgūšanas priekšvakarā vai, precīzāk, tās pirmajās dienās. Tas nav triviāls fakts. Izdot bērnu grāmatas ar izcilu ilustratoru iesaisti tieši tajā brīdī, kad tirgus ekonomika sāka pārdefinēt jebkura kultūras projekta dzīvotspējas kritērijus, bija ne tik daudz komerciāls lēmums, cik pozicionēšanās pret laiku. Goppers izvēlējās estetisko nopietnību brīdī, kad praktiski viss vide mudināja uz pretējo: uz ātrumu, uz vienkāršošanu, uz tā lētākā variantu.
Osis šo izvēli dokumentē ar bibliogrāfa pacietību. Katalogā ir aptuveni simt sešdesmit nosaukumu, katrs ar reproducēto vāku, dažreiz ar iekšlapu. Tos šķirstot, rodas iespaids, ko vēsturnieki reizēm sauc par seriālumu: nevis šis vai tas tituls, bet gan visas kopā radītā formas domas konsekvence. „Zelta ābeles” grāmatu vāki nav vienādi stilistiski, to ilustratori ir dažādi, tomēr ir kāds makulatūras trūkums, ko uzreiz pamana. Nav steigas. Nav lēto materiālu piedāvāto iespēju. Goppers šajā ziņā atgādina tos 19. gadsimta beigu Vīnes izdevējus, kurus Valters Benjamins vienā esejā aprakstīja kā „grāmatnieku” tipā, kas vēl nav kļuvis par tirgotāju.
Biogrāfiskā daļa ir mazliet citā ritmā. Osis raksta korektā faktogrāfiskā tonī, un tas ir pareizi: nav iemesla Goppera dzīvi romantizēt, jo pati tā ir pietiekami uzskatāma. Tomēr ir viena epizode, ko vērts pieminēt ārpus kataloga loģikas. Goppers jau pieaugušā vecumā mācās un pārmācās grāmatu mākslu ne no amatnieka kā privileģēta eksklūzivitātes zīme, bet kā nepieciešamās zināšanas tam, ko viņš gribēja darīt. Tas ir cits vienādojums nekā, piemēram, Villiam Morisam ar viņa Kelmscott Press, kur amatnieciskā eksklūzivitāte bija daļa no ideoloģijas. Goppers šķiet demokrātiskāks: viņa grāmatas nav paredzētas kolekcionāriem, bet gan bērniem.
Šī atšķirība ir būtiska. Bērnu grāmata kā māksliniecisks priekšmets ir nozares, kur jautājums par adresātu ir paradoksāls: vizuālo sarežģītību uztver vecāki, bērni to absorbē citā, neverbālā veidā. Goppers, šķiet, to zināja un uz šo dubulto uztveri rēķinājās. Dažu „Zelta ābeles” izdevumu vāku grafika nav vienkāršota, tā ir precizēta, kas ir ļoti atšķirīga darbība. Vienkāršošana nozīmē atņemt. Precizēšana nozīmē izvēlēties, kas paliek.
Šlāpins sava īsā teksta beigās raksta, ka šie sējumi padarīs viņa dzīvi „gaišāku”. Šis ir mazs un negaidīts vārds šādā kontekstā, un tas darbojas. Gaišāks nav tas pats, kas bagātāks vai piepildītāks, lai gan Šlāpins lieto arī šos vārdus. Gaišāks nozīmē apgaismotāku, mazāk drūmu, ar papildu logu. Grāmata kā arhitektūras elements, nevis kā enciklopēdisks resurss.
Osis ir rakstījis instrumentāri Gopperam, bet arī argumentu noteiktai grāmatu darīšanas filozofijai. Šī filozofija nav jauna: tā ir vecā eiropiskā pārliecība, ka forma ir ētisks jautājums, ne tikai estētisks. Ja grāmata ir skaisti vai nerūpīgi taisīta, tas ko saka par attieksmi pret lasītāju. Goppers šajā aspektā pieder tai pašai saimei kā Giambattista Bodonijs 18. gadsimtā vai Jans Tšiholda 20. gadsimta vidū: cilvēki, kuriem typography nav apdare, bet pamatstruktūra.
Ko tas nozīmē lasītājam, kurš šos sējumus tur rokās 2025. gadā? Varbūt ne vairāk kā šo: ka nopietnā grāmata joprojām prasa noteiktu lasīšanas pozu, noteiktu telpisko attiecību ar galdu un gaismu. Un ka šī poza nav nostalģiska žests, bet gan prakse, kura pieprasa uzmanību, kas pēc tam paliek ar tevi arī pēc lasīšanas.