Neizdevās savienoties ar Twitter. Mēģini vēlreiz!

Mārcis Ošiņš

Alfreds Hičkoks "Logs uz sētu", 1954

Alfreds Hičkoks

Logs uz sētu, 1954

Rear Window, Alfred Hitchcock

Ja mēs nezinātu, kas ir Alfreds Hičkoks, filmas plakāts un anotācija varētu radīt maldīgu iespaidu par savādu stāstu, kurā “okšķerīgs fotogrāfs ratiņkrēslā ar iespaidīga izmēra binokli izspiego kaimiņus, kas nevīžo pirms slepkavības aizvilkt žalūzijas”. Un, patiesību sakot, šis apraksts va­rētu būt itin precīzs Kornela Vulriča īsā stāsta “Tai bija jābūt slepkavībai” kopsavilkums. Tomēr Alfreda Hičkoka ekranizācija liek aizmirst, ka Džeimsa Stjuarta tēlotā Džefrīsa darbībām varētu pārmest neētiskumu.

Skatītājs notikumus redz caur “dubultu lē­­cu” – ar fotogrāfa acīm, kas lūkojas binok­ļa vai 400 mm objektīva stiklos. Tas tikai pastiprina nerimstošo spriedzi un liek skatītājam bezspēcīgi noraudzīties un nepacietībā ciest – kas, kā atzinis režisors, ir viens no viņa galvenajiem mērķiem. Ne mazāk iedarbīgi ir arī citi Hičkoka “spīdzināšanas rīki”: Džefrīsa iemīļotās Līzas (Greisa Kelija) pakļaušana briesmām, kā arī skatītāja turēšana neziņā, vai viss fo­­togrāfa redzētais nav bijusi bezdarbības iespaidā radusies iedoma vai sapnis. Tomēr, atsaucoties uz paša meistara vārdiem, pat viņa uzņemtā “Pelnrušķītē” skatītāji karietē meklētu līķi. Tādēļ mums neatliek nekas cits kā gaidīt, kad beidzot kļūs skaidrs – kurš vainīgs šoreiz.