Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Andrē Asimans
Projām no Ēģiptes
Ņujorka: Farrar, Straus & Giroux, 1994
“Man gribējās te atgriezties rīt un parīt, un vēl aizparīt, jo nojautu, ka tas, kas padarīja aiziešanu tik asi sāpīgu, ir apziņa, ka tāda vakara kā šovakar nebūs vairs nekad, ka es nekad vairs uz piekrastes ceļa vakarā neēdīšu izmirkušas kūciņas, ne šogad, ne citugad, un ka nekad vairs nesajutīšu mulsinošo, piepešo burvību, kāda piemita šim mirklim, kad pēkšņi pieķēru sevi ilgojamies pēc pilsētas, kuru nekad netiku apzinājies mīlam.” Šī pilsēta ir Aleksandrija, par kuru – šo “atmiņas galvaspilsētu” – visu it kā jau pateicis Darels, tomēr, izrādās, ne visu. Asimana Aleksandrija ir vieglāka un liriskāka, tomēr tikpat lemta zaudēšanai – Asimani ir ebreji ar itāliešu un turku piejaukumu, un Nāsera Ēģiptē viņu dzīve kļūst jo dienas, jo sarežģītāka. Taču nesalīdzināmi nozīmīgāki par politiku ir Asimana ģimenes locekļi: vecmāmiņas “Svētā” un “Princese” – katra savā veidā teicama manipulatore –, kurlmēmā māte un brunču mednieks tēvs, blēdis tēvocis un smalkā krustmāte Flora – visi mazliet skumji un ģeniāli sapņotāji, kuri “reālajā dzīvē”, protams, var tikai zaudēt. Autors ir ievērojams Prusta pētnieks, ko apliecina aprakstīto detaļu smalkums un izcilā spēja reģistrēt, kad kaut kas varētu notikt, bet vēl nav noticis un varbūt nenotiks, bet kurš tieši ar to paliks atmiņā.