Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Anna Kārsone
Sarkanā autobiogrāfija
Ņujorka: Vintage Books, 1998
Būtu bezjēdzīgi lūkot atstāstīt grāmatas saturu. No Ģertrūdes Stainas palienētais epigrāfs “Man patīk sajūta, ka vārdi dara, ko vēlas, un dara, kā tie nevar nedarīt” trāpīgi raksturo šo darbu, kurš bieži rada ilūziju, ka top lasītāja acu priekšā – ka vārdi ielido tekstā nez no kurienes, šķietami bez kādas loģikas vai nepieciešamības, bet, nonākuši uz lappuses, uzbur ko tādu, ko mēle neceļas nosaukt par sajūtu. Tu vienkārši apzinies, ka notiek kaut kas īsts un svarīgs – kā jau tas labā dzejā mēdz būt (par darba žanru tiek uzdots “romāns dzejā”), tomēr ārkārtīgi reti. Starp citu, nevis autobiogrāfija ir sarkana, bet Sarkanais – Gērions – ir galvenais varonis, un viņš ir briesmonis. Nevis pēc rakstura – tas drīzāk ir maigs, pat trausls –, bet pēc ārējām pazīmēm: spārni, aste, velnišķīgi sarkans ķermenis un tieksme uz vulkāniem. Kā grāmatas sākumā apgalvo autore (un viņai jāzina, viņa ir profesore, kas māca ne tikai “uzmanību un māksliniecisku sadarbību”, bet arī sengrieķu valodu), viņš nāk no 7. gs. p.m.ē. dzīvojušā grieķu dzejnieka Stēsihora daiļrades. Taču tam nav nozīmes. Nozīme ir tam, ka pa ilgiem laikiem es jutos apdāvināta: man bija iespēja piedalīties, ar prātu piedalīties katrā lappusē notiekošajā vārdu darbībā. Jācer, tagad esmu jau cita.