Astra Mille. "Te un citadelē"; Jānis Peters. "Sarkanā"

Astra Mille. Te un citadelē
Jānis Peters. Sarkanā
Atēna, 2005

Lasīšanai neērta, pārsteidzoši pavirši strukturēta un rediģēta bieza grāmata, kurā nekas nepalīdz orientēties – pirms to ver vaļā, ir sevi jānoskaņo uz īstu arheologa darbu biezā kultūrslānī. Un tad var ar mazo lāpstiņu un pindzelīti ilgi rakājoties stila un vērtības ziņā krasi atšķirīgajos tekstos – sarunās ar dažādiem cilvēkiem, no Džemmas Skulmes līdz kārtējam anonīmajam čekistam, kurš sniedz nepārbaudāmus apgalvojumus par to, “kā bija īstenībā”, Jāņa Petera atmiņās un dienasgrāmatas fragmentos, dažādu gadu runās un rakstos, dienesta ziņojumos, viņam sūtītās vēstulēs – pētīt un šķirot PSRS sabrukuma un Baltijas neatkarības atgūšanas laika, kā arī agrāku notikumu lauskas. Dažas no tām šķiet tiešām vērtīgas un pat unikālas, šai ziņā vilšanās nav, tikai skaidrs, ka šādos izrakumos kaut ko atrast un kopā salikt var vienīgi cilvēks, kurš zina, ko meklēt, kas jau pazīst šo laiku un notikumus, kam pašam ir līdzi instrumenti. Var mēģināt saprast, kāpēc Peters negribēja ne dibināt Tautas fronti, ne uzņemties tās vadību, var uzveidot interpretāciju ASV un brūkošās PSRS attiecībām, it īpaši – Buša vecākā un Gorbačova sarunām Maltā 1989. gada decembrī, iejusties Petera centienos “uz cilvēcisko, politisko blatu pamata” piejaucēt impēriju. Un galvenais, rakstīt savas piezīmes uz lapu malām, mēģināt kaut samērot šīs liecības ar savu atmiņu, kurā valda vēl lielāks haoss.