Sociālā distancēšanās

“Nav zināms, kur mūs gaida nāve, tādēļ gaidīsim to visur. Domāt par nāvi nozīmē domāt par brīvību. Kurš iemācījies mirt, vairs nemāk vergot. Māka mirt atbrīvo no jebkādas pakļautības un nebrīvības.”

Mišels de Monteņs

Vēsture mums māca, ka ikvienai sabiedriskai parādībai ir vai var būt politiskas sekas, tādēļ vajadzētu pievērst uzmanību jaunajam jēdzienam, kas nesen ienācis Rietumu politiskajā leksikā, – sociālā distancēšanās. Kaut arī termins visdrīzāk radīts kā eifēmisms, lai aizstātu līdz šim lietoto skarbo terminu “norobežošanās”, jājautā, kāda varētu būt politiskā kārtība, kas uz to balstītos. Un tas ir patiešām neatliekams jautājums, jo runa vairs nav tikai par tīri teorētisku pieņēmumu: varbūt, kā saka daudzi, ieviesto ārkārtas stāvokli var uzskatīt par laboratoriju, kurā cilvēcei tiek gatavotas jaunas politiskās un sociālās struktūras.

Lai gan, kā jau vienmēr, atrodas muļķi, kas apgalvo, ka šāda situācija uzskatāma par visnotaļ pozitīvu un ka jaunās digitālās tehnoloģijas jau sen ļauj cilvēkiem laimīgi sazināties arī attālināti, es neticu, ka sabiedrība, kas balstās uz “sociālo distancēšanos”, ir cilvēcīgi un politiski dzīvotspējīga. Bet, lai arī kā būtu, manuprāt, par šo jautājumu mums jāaizdomājas.

Vispirms jāapsver tas, ka parādība, ko radījuši “sociālās distancēšanās” līdzekļi, ir patiešām īpaša. Eliass Kaneti savā meistardarbā “Masa un vara” masu jeb pūli, kurā balstās vara, definē, balstoties uz izvairīšanos no bailēm saskarties. Cilvēki parasti baidās no svešinieka pieskāriena, un visas distances, ko cilvēki ap sevi nosprauž, rodas no šīm bailēm, bet masa ir vienīgā situācija, kurā šīs bailes apvēršas savā pretstatā.

Vienīgi masa var atbrīvot cilvēku no šīm saskaršanās bailēm. [..] Ikviens, nonācis masā, pārstāj baidīties no pieskārieniem. [..] Ikviens, kurš spiežas virsū, līdzinās mums, un viņu mēs sajūtam kā paši sevi. Pēkšņi viss notiek it kā vienā ķermenī. [..] Šī saskaršanās baiļu pārvērtība ir masas īpatnība. Atvieglojums, kas rodas masā, uzkrītoši augstu pakāpi sasniedz visblīvākajā tās vietā.

Nezinu, ko Kaneti domātu par jauno masas fenomenoloģiju, kas vērojama patlaban: tas, ko radījusi sociālā distancēšanās un panika, noteikti ir masa, taču tā ir, tā teikt, apvērsta masa, ko veido indivīdi, kuri par katru cenu cits no cita distancējas. Masa nav blīva, tā ir izretināta, taču tā joprojām ir masa, pat ja, kā Kaneti to precizē nedaudz tālāk, to nosaka pēc tās blīvuma un pasivitātes – tajā nozīmē, kādā “tā nespēj kustēties īsti brīvi, .. tā gaida apsolīto vadītāju”. Dažas lappuses tālāk Kaneti apraksta masu, ko veido aizliegums:

“Tajā daudzi kopā vairs nevēlas darīt to, ko iepriekš darījuši katrs atsevišķi. Aizliegums ir pēkšņs, viņi to uzliek sev paši. [..] Lai nu kā, tas darbojas ar milzīgu spēku. Tas ir nelokāms kā pavēle, taču izšķirošais ir tā negatīvais raksturs.”

Ir svarīgi pamanīt, ka uz sociālo distancēšanos balstītai sabiedrībai nebūs nekāda sakara, kā to naivi varētu domāt, ar galēju individuālismu: gluži pretēji, tā būs tāda pati, kādu mēs to ap sevi redzam šodien, – izretināta, sakņota aizliegumā un tieši tāpēc jo īpaši sablīvējusies un pasīva.

2020. gada 6. aprīlī

Džordžo Agambens

Raksta tulkojumu latviski sagatavojusi Soterioloģijas biedrība