Vīrusa politiskā tehnoloģija

Ziemeļjorkšīras iedzīvotāji ir radījuši neparastu luksofora sistēmu, kas ļauj citiem noprast par koronavīrusa situāciju mājoklī. Respektīvi, cilvēki māju logos izliek krāsainas lapiņas, kas citiem signalizē, vai mājā atrodas kāds saslimušais, karantīnā sēdošais, vai mājinieki ir veseli. Ja visi mājas iedzīvotāji ir veseli, cilvēki izliek zaļu papīra lapu pie loga, ziņo britu tabloīds “The Sun”.

tvnet.lv, 24. martā

Mišela Fuko slavenā darba “Ārprātība un neprāts” iesākumā aprakstīts, kā viduslaiku Eiropā apkaroja lepru. Slimniekus lielākoties izolēja īpašos leprozorijos, un, lai arī pati slimība ar laiku daudzviet izzuda, piesardzība sabiedrībā saglabājās. Fuko norāda, ka izolēšanu kā sabiedrības pašaizsardzības līdzekli sāka piemērot arī “ārprātīgajiem” jeb – mūsdienu terminoloģijā – cilvēkiem ar psihiskām slimībām. Izolēšana nostiprinājās kā viena no varas formām, kas, pirmkārt, subjektu definēja kā “ārprātīgu” un, otrkārt, izveidoja rīcības kopumu šā subjekta pārvaldībai.

Fuko darbus caurvij ideja, ka mūsdienu sociālās struktūras veidojušās tieši saistībā ar pieņēmumiem par indivīda un sabiedrības veselību un soļiem, kas tiek sperti, lai to kontrolētu un uzlabotu. Vienā no saviem pazīstamākajiem darbiem “Uzraudzīt un sodīt” Fuko apraksta ierobežojumus, kas tika ieviesti mēra epidēmijas apturēšanai: mājas slēdza, teritorijas sadalīja segmentos, lai tās varētu efektīvāk pārvaldīt, iedzīvotājus reģistrēja un regulāri pārbaudīja. Lepras slimnieku izolēšanu izraisīja vēlme pēc “tīras kopienas”, turpretī bailes no mēra lika pamatus disciplinārai sabiedrībai. Patlaban cilvēku reģistrē jau līdz ar piedzimšanu un pakļauj regulārai uzskaitei un uzraudzībai vai nu skolā, vai darba vietā, vai gandrīz jebkur citur.

Līdz ar Covid-19 vīrusa izplatīšanos aktualizējas arī izolācijas, pašuzraudzības un pašdisciplīnas tēma. Iedzīvotājus aicina norobežoties no visām sabiedriskajām aktivitātēm, regulāri mazgāt rokas, mērīt sev temperatūru un būt modriem attiecībā uz iespējamiem vīrusa izraisītiem simptomiem. No vienas puses, šie aicinājumi ir saprātīgi un nepieciešami, lai tik tiešām panāktu zināmu kontroli pār vīrusa izplatību un novērstu nāves gadījumus. No otras puses, svarīgi pievērst uzmanību politiskajām tehnoloģijām, ar kuru palīdzību šos drošības līdzekļus realizē. Lai arī var šķist, ka tiem ir pagaidu raksturs, Fuko pierāda, ka šo līdzekļu sekas var būt ilglaicīgas. Iespējams, tieši pašlaik veidojas jaunas varas formas, kas vēlāk izpaudīsies ne tikai sabiedrības veselības jomā vien. Vispārējas panikas un satraukuma stāvoklī dažādi lēmumi kļūst vairāk iespējami nekā citkārt. Ārkārtas stāvoklis jau norāda, ka izpildvarai tiek piešķirta lielāka loma, un ar to iespējams arī manipulēt. Miera apstākļos aizliegums pulcēties būtu uztverams kā nepārprotami autoritārs līdzeklis, bet šobrīd šķiet racionāls un var tikt padarīts par normu arī vēlāk, kad vīrusa izplatība jau tiks kontrolēta. Līdzīgi arī modrība attiecībā uz personisko veselību jāievēro ne tikai tagadējā ārkārtas situācijā, bet arī pēc atgriešanās ierastajā dzīves ritmā.

Svarīgs priekšnoteikums iedzīvotāju spējai sekot līdzi politisko notikumu attīstībai būs apmierinošs materiālais stāvoklis. Analītiķu brīdinājumi par globālu recesiju, kas var izrādīties vēl dziļāka nekā pirms 10 gadiem, būtu jāuztver nopietni. Vīruss ir radījis divu veidu šoku – piedāvājuma un pieprasījuma. Piedāvājuma šoks medijos izskan biežāk – saistībā ar ziņām un prognozēm par piegādes ķēžu apstāšanos. Ražošanas apjomi tiešām uz kādu laiku mazināsies, taču, tiklīdz vīruss būs pakļauts kontrolei, tie ātri atjaunosies, turklāt daudzu uzņēmumu rīcībā ir uzkrājumi, kas ātri nonāks veikalu plauktos. Tomēr īstā problēma būs pieprasījuma šoks, kura efektus vēl nevaram pilnībā novērot un izvērtēt. Vīrusa izplatības rezultātā noteikti pieaugs bezdarbs, jo uzņēmumi būs spiesti atlaist darbiniekus. Sarūkošie ienākumi mainīs iedzīvotāju tērēšanas dinamiku, cilvēki kļūs vēl piesardzīgāki, turklāt viņu parādsaistības pieaugs, kas vēl vairāk samazinās viņu ekonomisko aktivitāti. Visvairāk cietīs iedzīvotāji ar vāju darba aizsardzību, nedrošu mājokļa situāciju un tie, kuriem jārūpējas par citiem ģimenes locekļiem. Ekonomikas vēsture rāda, ka pieprasījuma līmenis atjaunojas ļoti lēni, un tas nozīmē, ka preces un pakalpojumi paliks nepārdoti. Tas izraisīs nākamo piedāvājuma šoku, jo uzņēmumi sāks aprēķināt mazākas peļņas normas, kas savukārt var radīt papildu bezdarba vilni.

Globālā ekonomika joprojām nav atkopusies no iepriekšējās krīzes. Ja iedzīvotāji un uzņēmumi nespēs apkalpot savus parādus, viņi būs iedzīti bankrotā, bet tas ietekmēs arī banku bilanci un tām piederošo aktīvu vērtību. Šo ekonomisko procesu sociālās sekas var būt neparedzamas. Ne velti kopš 2008. gada krīzes vairākās Rietumu valstīs ir pieaudzis atbalsts galēji labējiem politiskajiem spēkiem, kas stiprina savu politisko kapitālu, iezīmējot dažādas neaizsargātas sociālās grupas un aktīvi tās demonizējot. Nelabvēlīgi materiālie apstākļi veicina sociālu spriedzi, kas jau pašlaik ir sasniegusi augstu līmeni. Tieši šādas – vispārīgas un ilglaicīgas – spriedzes kontekstā pagaidu drošības līdzekļi var tikt institucionalizēti un kļūt par jaunām normām, nevienam to īsti nepamanot.

Tomēr globāla recesija ir novēršama, ja valdības laikus veiks fiskālo stimulēšanu. Par prioritāti jākļūst darbinieku aizsardzībai, lai nodrošinātu stabilu ienākumu līmeni, cik vien ilgi nepieciešams. Šī raksta tapšanas brīdī Latvijas valdība ir solījusi atbalstu viena miljarda eiro vērtībā uzņēmumiem, tomēr pieprasījuma šoku tas risinās tikai pastarpināti. Nepieciešams atbalstīt tos iedzīvotājus, kuri pandēmijas laikā zaudēs darbu, kuriem ir ierobežota piekļuve veselības aprūpei un kuru parādi novedīs pie maksātnespējas un paaugstināta riska nokļūt ēnu ekonomikā. Tikai šādi iespējams novērst, ka ārkārtas situācija kļūst par ierastu ikdienu. Jau tagad pasaulē var novērot jaunas rasisma formas, kas saistītas ar stereotipiem par to, kuri cilvēki varētu būt potenciāli inficēti ar koronavīrusu. Šādi uzskati tik ātri nepazudīs. Tādēļ Covid-19, iespējams, ir viens no lielākajiem pārbaudījumiem mūsu tik ļoti kārotajai demokrātijai.