Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Kad pirms vairākiem gadiem internetā tika sākta ASV Centrālās izlūkošanas pārvaldes slepeno dokumentu arhīvu publiskošana, ziņkārīgos, kas šajos dokumentos cerēja atrast prezidenta Džona F. Kenedija noslepkavošanas izskaidrojumu vai Merilinas Monro mīklainās nāves atminējumu, sagaidīja vilšanās. Daudzus vārdus, teikumus, rindkopas, bet reizēm pat veselas lappuses digitalizētajos dokumentos kāda rūpīga roka bija aizkrāsojusi ar biezām melnām līnijām. Ko līdzīgu “taustāmā” formā atminējos redzējis bērnībā. Tagad tas šķiet smieklīgi un ko tādu ir pat grūti iztēloties, bet dažādu spēļu apkopojumā ar nosaukumu “Lielā spēļu grāmata” līdzīgā veidā priekšvārdā jau tipogrāfijā bija aizkrāsots viens vienīgs vārds. Aizkrāsošanas tehnika laikam nebija tik attīstīta kā CIP, un no lasītājiem slēpjamo tomēr varēja izburtot – tur bija bijis minēts, ka līdzās daudzām citām spēlēm grāmatā aplūkotas arī kāršu spēles. Saprotams, tādām spēlēm veltītas nodaļas padomju Latvijā izdotā grāmatā nedrīkstēja būt, bet priekšvārdā atsauce uz to kļūmīgi bija palikusi. Abi piemēri uzskatāmi parāda, ka cenzūrai var būt visdažādākās izpausmes, bet metodes ir līdzīgas. Londonas Centrālās svētā Mārtiņa mākslas koledžas Grafiskās komunikācijas dizaina nodaļas students Emils Kozole kā maģistra darbu ir izveidojis datorā izmantojamu burtveidolu Seen (“Skatīts”), kurā rakstīts teksts neatkarīgi no rakstītāja vēlmēm vai nolūkiem cenzē pats sevi – saskaņā ar autora izveidotu “aizliegto vārdu” sarakstu daļa no rakstītā uzreiz tiek aizkrāsota.