Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Dario Ardžento
Nopūtas, 1977
Suspiria, Dario Argento
Ja filmas sākuma epizodē, kad galvenā varone Sūzena ierodas Vācijā, lai mācītos baletskolā, apjaušam viņas līdzību ar Disneja Sniegbaltīti, noslēpumainie un baisie notikumi iegūst to nosacītības pakāpi, kas neļauj filmu ierindot vienkārša šausmu kino kategorijā. “Nopūtas” sakņojas klasiskajā gotiskās literatūras tradīcijā: baletskolas senatnīgā, karmīnsarkanā un draudīgā ēka atgādina noslēpumainu pili, nama iekšējā telpa ir kā laika koncentrāts, tā nepakļaujas ārējās pasaules laika plūdumam.
Bailes paralizē, un no tām aizbēgt ir daudz grūtāk nekā ļauties to vilinājumam, vēlmei redzēt šausmu cēloni, jo neskatīties uz baiso un draudīgo gandrīz nemaz nav iespējams. Gluži kā epizodē, kad viena no filmas varonēm stāv pie loga gaiši izgaismotā vannas istabā un stingi, neatlaidīgi un arvien ciešāk lūkojas piķa melnajā tumsā, no kuras dveš mistiskas klātbūtnes sajūta.
Filmas nosacītību pastiprina krāsas – neona sarkanajā atblāzmā lietus šļakatas izskatās pēc asinīm, tumši zilās sienas un kāpnes baletskolā izstaro aukstu nemājīgumu. Jūgendstila interjeri un fasādes, kuru skulpturālie dekori slavina akmenī cirstas ciešanas un bailes, pēc filmas noskatīšanās ļauj aizmirst dažu labu visnotaļ pretīgi saplosītu ķermeni, īpaši ja uztveram filmu kā kustīgu gleznu, nevis stāstu ar morāli, kura Ardžento gadījumā ir visai paredzama – ļaunais, kā parasti, tiek uzveikts, lai arī tam ne vienmēr gribas piekrist.