Reģistrējieties, lai lasītu žurnāla digitālo versiju, kā arī redzētu savu abonēšanas periodu un ērti abonētu Rīgas Laiku tiešsaistē.
Džūljens Bārnss
Flobēra papagailis
Maskava: Eksmo; Sanktpēterburga: Domino, 2012
Protams, labāk lasīt Flobēru pašu, “Bovarī” vai vēstules, nevis kaut ko par viņu. Taču biogrāfijas, kā arī apcerējumi “saistībā ar”, kāds ir arī Bārnsa darbs, veido to nedrošo tiltu, kurš pārceļ klasiķus citā laikā, šajā gadījumā – mūsējā. Džūljens Bārnss ir piemērs, kā, starp citu, mūsdienās var lasīt cita laikmeta literatūru un kā par to var rakstīt. Tieši pēdējais nosacījums ir iemesls, kāpēc daudzas romāna lappuses veltītas izbāztajam papagailim Flobēra kabinetā un kāpēc es jau pašā sākumā gatavojos pārtraukt lasīšanu, ja vien nebūtu pāršķīris dažas lappuses uz priekšu. Bārnsa veselīgais mizantropisms bija tas, kas ļāva novērtēt gan viņa asprātīgās “pasāžas”, gan acīgi izceltās detaļas no Flobēra dzīves un viņa rakstītā. “Man vairāk patīk sajust, ka pasaule ir haotiska, nesakārtota, pastāvīgi un uz laiku neprātīga, sajust cilvēku muļķības, cietsirdības un aprobežotības nesatricināmību. “Lai kas arī notiktu,” rakstīja Flobērs, “mēs paliksim idioti.”” Lai gan vairākās vietās Bārnss pievēršas Flobēra rakstīšanas mērķim – “autoram jāpazūd vispār” –, tā vien liekas, ka pats viņš to rakstīšanā īstenot nespēj; tādēļ grāmatā pēkšņi parādās “Flobēra papagaiļa” rakstītāja sieva, kura autoru krāpj un galu galā nomirst pavisam.