Gļuks pie bronzas zirdziņiem

Gļeba Panteļejeva personālizstāde “Kur tu to ņēmi?” Purvīša balvas desmitgades svinībās viesnīcā Gallery Park Hotel & SPA

Visdrīzāk esmu nobijusies no mākslas arī agrāk, tomēr bailes no Gļeba Panteļejeva darbu izstādes atklāšanas Gallery Park Hotel likās kaut kas nebijis. Precīzāk, nevis bailes no atklāšanas, bet bailes no atklāšanas bildēm. Tajās redzami viesnīcas interjeru skati, kuros viss droši vien izskatās, kā jau parasti, tikai šoreiz tur ir arī Gļeba Panteļejeva skulptūras un daudz atklāšanas viesu. Aizejot uz viesnīcu apskatīties visu dzīvajā, bailes kaut kur pazuda un pazuda vispār viss.

Visi pieci Gļeba Panteļejeva darbi izvietoti viesnīcas pirmā stāva publiskajās telpās – ātrijā, vestibilā un nelielā telpā pie lifta. Četri darbi – dažādu loģisku vai lingvistisku apsvērumu trīsdimensionālas vizualizācijas, palielas dažādu materiālu skulptūras “60 000”, “Ledlauzis”, “Kupols” un “Antikupols” – ir no 2012. gada personālizstādes Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā, bet “Apziņas plūsma” ir pavisam svaiga, datēta ar 2016. gadu. Tieši uzticīgi raugoties uz “Apziņas plūsmu” jeb dabiska izmēra diezgan reālistiski veidotu bronzas stirnu ar korķuviļķi galvā, izzuda viss, kas mēdz piemeklēt jeb parādīties mākslas izstādēs, visādas sajūtas vai emocijas, tuvākas un tālākas domas.

Korķuviļķis proporcionāli ir apmēram tikpat liels, cik pati stirna. Tas griežas un tādā kā spirālveida kustībā virzās uz augšu, griestos. Lēnām. Ziniet, viens no fotošopa triviālajiem rīkiem piedāvā iespēju attēlu sagriezt tādā kā vērpetē, līdz tas, protams, kļūst pavisam neatpazīstams un atgādina jauku krāsainu jūkli. Pēkšņi atcerējos, ka Ivars Grāvlejs kādā žurnāla Foto Kvartāls vēl drukātās versijas pielikumā bija publicējis darbu sēriju, kurā ar to virpuļrīku bija savērpti attēli – nevainīgas krāsainas abstrakcijas. Viņš tās pamazām bija raisījis vaļā un fiksējis dažādās stadijās. Nu, un vienā no atraisīšanas beigu stadijām kļūst redzams, ka attēlos slēpjas dažādu porno klišeju tuvplāni.

Par to, ka viesnīcai ir kultūras pieminekļa statuss, liecina zilibaltā plāksnīte pie ieejas. Par to, ka interjera priekšmetiem – greznām, kricuļainām mēbelēm, tumšiem koka paneļiem, rakstainiem tepiķiem un arī gleznām un skulptūrām –, visticamāk, tāda statusa nav, liecina neskaidra gļuka jeb pārskatīšanās, jeb vizuālās realitātes kļūdas sajūta, kāda nepamet arī, piemēram, Rundāles pilī un visur citur, kur apzinīgi mēģināts radīt priekšstatu par autentiskiem mierlaika interjeriem, it kā Latvijā kaut kas tāds būtu iespējams. Bet galvenais, ka nav skaidrs, ko vēl citu bez tā, ka viesnīcas īpašnieki ir atļāvušies iegādāties visus šos priekšmetus, tie saka man un visai pārējai publikai, kas laipni tiek aicināta šī visa sakarā, ietvarā vai kontekstā apskatīt mūsdienu skulptūras, kas ietūcītas tam visam pa vidu.

Varbūt, skatoties atklāšanas bildes, nobijos, ka redzu, ka tik daudz cilvēku sapulcējušies pārliecībā, ka ir kaut kas, kā, manuprāt, nav. Proti, ka mākslai vajag nevis tādu telpu, kas apliecina tās mākslas spēku vai neatkarību, vai brīvību, pie kā it kā būtu nonākts garajā mākslas vēstures gaitā, bet gan tādu telpu, kas diezgan rupji un nepārprotami saka, ka visa tā emancipācija ir kaķim zem astes vai zirdziņam ausī. Ja nu izdodas atraut acis no “Apziņas plūsmas”, varat pamainīt fokusa attālumu uz bronzas zirdziņiem – tādiem maziem darba zirdziņiem, iejūgtiem tais lamatās vai iemauktos, ar klapītēm uz acīm, barības kulīti uz purna, un viesnīcas leģenda vēsta, ka, paberzējot viena zirdziņa austiņu, piepildās vēlēšanās. Laipnā administratore īsti nemācēja pateikt, tieši kura austiņa jāberzē. Drošībai paberzēju ausis abiem zirgiem, un vēlēšanās piepildījās momentā: klapes no acīm nokrita, un viss kļuva gluži skaidrs, proti, ka ielīst šādā toksiskā telpā mākslai nozīmē to pašu, ko sievietēm labprātīgi atteikties no vēlēšanu tiesībām. Un vīriešiem arī.